Vasara sāk atkāpties un aiz loga manāmas pirmās aukstuma pazīmes. Latvijā nāk ziema un pirmie mīnusi. Zemi klāj salnas. Īstais laiks, lai dotos uz siltākām zemēm. Kā gājputni mēs dodamies uz Itāliju.
Galamērķu sarakstā būs arī Roma, bet pamatmērķis būs Itālijas kartē redzamais papēdis. Ceļojums lielā draugu grupā – mūs visus vieno dejas un vēlme pabaudīt vēl nedaudz sauli un silto laiku.
Lidojums ir darbadienas pēcpusdienā, nesteidzīgs un saulainas dienas pavadīts. Dienu sāku ar darba lietām, tā lai pats pārlidojums neiztērē visu dienu un ir izdarīts arī kaut kas produktīvs.
Kopumā būs jālido daudz, lai gan cik līdz tai Itālijai to kilometru. No sākuma uz Romu un tad vēl viens iekšzemes lidojums uz Brindizi, jo no Latvijas nevar pa tiešo uz turieni aizlidot. Visa pēcpusdiena paies lidojumā un pastaigās pa lidostu.
Romas lidostā mūs sagaidīs Valērija, jau labu laiku Latvijā dzīvojoša itāliete, kura sāk saprast Latviski, un ir tikusi pie sava neoficiālā latviešu vārda – Ilze no Sabiles. Vīns no šī reģiona viņai garšo. Vērts pieminēt, ka šī ceļojuma galvenā vaininiece ir tieši Valērija. Viņai paliks 30 un mēs šo apaļo jubileju svinēsim Romā.
Tālāk mēs dosimies uz jau minēto Brindizi. Saule, jūra un vēl vasara latviešu sajūtām.
Romas lidostā laiks paskrien ātri, jo starp pārlidojumiem nav daudz jāgaida, bet pati lidosta ir milzīga. Viens maršruts vienā veikalu virzienā, otrs atpakaļ un stunda pazūd nemanot. Lidostā satiekam Valēriju un jau nākamā rinda uz lidojumu. Aiz loga jau tumsa un tālumā spīdot Romas gaismiņām – esam ceļā uz Brindizi, kur jāizņem nomas auto un jādodas uz mūsu villu.
Iekšzemes pārlidojums paskrien ļoti ātri. Vēl pēdējās formalitātes un varam saņemt mašīnu. Pēdējais dienas brauciens ar mašīnu līdz naktsmītnei, kas atrodas 100 metru attālumā no jūras. Bez ilgām diskusijām un domāšanas diena noslēdzas.
Pirmo dienu sākam ar brokastīm tuvākajā pludmales kafejnīcā. Daudz un dažādu ēdienu, kādam garšo, kādam varētu būt labāk, bet tā būs vienmēr, ja eksperimentē ar to, ko pasūti.
Pēc brokastīm dodamies uz tuvāko pilsētu (Gallipoli), kur pavadīsim praktiski visu dienu. Pastaigas ne tik daudz pa pašu pilsētu, kā tās vēsturisko daļu jūras krastā, kur atrodas pils ar muzeju. Dažādi suvenīru veikali, jūras skati. Kā pēdējā aktivitāte ir pats pils muzeja apmeklējums. Zemākajā stāvā, kur varam nokāpt, ir tādā kā apaļa telpa. Stāvot tās vidū – telpā ir lieliska akustika, kas pastiprina teiktu vairākkārt. Meitenes nedaudz padzied, pievienojas nejauš tūrists, kuram arī gribas uzdziedāt – tūliņ, tūliņ jau sāksim tirgot koncerta biļetes, bet ieslēdzas signalizācija, kas aptur dziedāšanu – smieklu pavadībā dodamies prom.
Pēdējais dienas plāns ir vērot saulrietu, bet mākoņi maina plānus un dodamies uz veikaliem pēc pārtikas vakariņām, ko gatavosim mājās. Pilns mašīnas bagāžas nodalījums ar pirkumiem.
Pirms devāmies prom no pilsētas, pa ceļam pie jūras nopirkām garneles, kuras nesen nozvejotas – daži kilogrami un tikai 10 eiro. Meitenes tika pie jūras dārgumiem, ko garneļu tirgotājs deva, kā suvenīrus. Jūras zvaigznes un liels gliemežvāks. No Gallipoli man praktiski nav bilžu, jo fotoaparāts palika mājās, bet daži skati redzami video, kas redzams zem raksta.
Nonākot mājās sākas lielā gatavošana. Garneļu tīrīšana šķiet ir vislaikietilpīgākais process. Gatavošana, ēšana un sarunas. Klāt laiks, kad jādodas gulēt.
Jaunu dienu sākam ar nesteidzīgām brokastīm uz terases. Meitenes sacepušas pankūkas. Saules apskauti brokastojam un plānojam doties uz tuvējo pludmali.
Pāris stundas pludmalē, kas šajā gadalaikā ir praktiski tukša, bet salīdzinot pret Latvijas klimatu relatīvi silta vasaras diena.
Pusdienas vietējā kafejnīcā, kur galvenais akcents ir uz jūras veltēm – pārsvarā grillētām. Nav ļoti izsmalcināti, bet grillētie ēdieni bija labi.
Ja saule riet jau sešos, tad dienas šķiet ļoti īsas. Pēcpusdienā dodamies uz klinšaino pludmali, kas atrodas parka teritorijā. Skaiti skati un ekstrēmāks pārgājiens, jo šī taka noteikti nav domāta mierīgai ģimenes pastaigai. Vietu kartē var atrast pēc torņa nosaukuma – Torre Uluzzo. Mašīnas stāvvieta ir vismaz 15 minūšu gājienā līdz jūras krastam. Google kartē stāvvieta ir pilna ar mašīnām, bet, kad ieradāmies mēs, kopā bija tikai četras mašīnas.
Tumsa piezogas nemanot. Jādodas mājās, bet pa ceļam jāiebrauc nopirkt trūkstošās lietas vakariņām. Mājas terasē ir aizvējš un pietiekami silts, bet gaisā var dzirdēt, ka vējš spēlējas ar netāli esošo jūru – pūš un pūš. Ēdieni, dzērieni un sarunas noslēdz dienu.
Katru dienu kāds sāk celties ar vien agrāk. Virtuvē šiverējas pankūku cepēja Sanita. Saulainas brokastis un mūsu ceļš ved uz jūru. Cita pludmale, tā pati jūra.
Ķermeņi uzkarsuši, vēderi tukši – laiks doties mājup, lai uzēstu pusdienas. Makaronu diena. Uzēdam un braucam uz Castro Marina. Nav nekāds noteikts plāns. Pastaiga pa pilsētu, saldējums un tumsa piezogas nemanot.
Braucam mājās, lai nedaudz uzēstu un sataisītos, lai brauktu uz pirmo deju ballīti. Viss ir aptuveni stundas braucienā, visas pilsētas, apskates vietas, kā arī vakara ballītes atrašanās vieta.
Skanot Latino ritmiem palido dažas stundas un mājās jādodas jau krietni pāri pusnaktij. Visiem manāms sagurums un vēlme ātrāk doties pie miera. Miegs būs labs, nedaudz mazāk, kā citas dienas, bet ļoti vēlams un gaidīts.
Rīts ar dažādiem celšanās laikiem, jo vakara ballīte ievieš korekcijas vēlamajā miega daudzumā. Rīts ar pankūkām un domām par dienas plāniem. Vēl viena diena sāksies ar pludmales apmeklējumu. Jūra šodien mierīga un laiks siltāks.
Pēc sauļošanās pusdienas ar vietējiem labumiem, proti, jūras veltes. Man pirmo reizi trāpas tādas mīdijas, ko droši varu saukt par garšīgām. Dažādas citas uzkodas un esam pamatīgi pieēdušies, lai vēl aizbrauktu uz pilsētu Leče.
Pilsētā mums palīdz noparkoties vietējais darbonis, kurš stādās priekšā, kā ļoti izpalīdzīgs satiksmes organizētājs, bet patiesībā viss, ko viņš vēlas ir nauda par it kā palīdzību. Šoreiz nebūs. Šādi darboņi mēdz saskādēt mašīnas, ja viņiem nemaksā, bet par cik mūsu mašīnām ir pilna apdrošināšana, mēs par tādiem sīkumiem nedomājam.
Pa pilsētu mums diez ko gara pastaiga nesanāk, jo sāk krēslot, bet dažus populārākos objektus apskatīt sanāk. Vakarā paredzēta vēl viena deju ballīte. Lečē mums pievienojas vēl divi draugi no Latvijas, kuriem atbraukšana bijusi pilna piedzīvojumiem. Sākot no tā, ka pēdējā brīdī abi saprot, ka nav nokārtoti visi dokumenti, jo lidojums caur Angliju. Tad lidojums tiek veikts caur Poliju, kur nevar atrast taksi, jo pa nakti jāpaliek viesnīcā, kas nav blakus lidostai. Gara nakts un diena līdz viņi nokļūst Itālijā. Vilciens un Leče ir klāt.
Nu jau esam 10 cilvēki, un visi dodamies uz deju ballīti. Laiks lido ātri, kā arī pa nakti tiek pagriezts pulkstenis uz rudens laiku – viena miega stunda noderēs. Visi izdejojušies un gatavi jauniem piedzīvojumiem nākamājā dienā, bet šodien laiks nosnausties.
Svētdienu gribējām sākt ar laivas izbraucienu, bet laikapstākļi jūrā mūsu plānus nedaudz samainīja. Diena sākas ar braucienu uz Otranto pusi un apskates objektiem blakus pilsētai.
Sākam ar alas apskati, kas tikusi veidota kā ēdiena glabāšanas vieta. Vietas saimniece mūs pacienā ar kafiju, vietējo vīnu un dažiem našķiem. Pacienāšana nav bez maksas, jo šī vieta ir tūrisma apskates objekts ar kafejnīcu, kas ir tukšā, jo nav aktīva sezona.
Nākamais objekts, blakus pilsētai, ir slēgtas raktuves jūras krastā. Bedre ar sarkanīgi oranžām smiltīm un zaļganzilu ūdeni. Lielisks skats. Bedre ir norobežota ar striķi, kas nosacīti brīdina, ka tālāk iet nevajag, jo var būt bīstami. Sākotnēji varētu likties, ka vajag nedaudz riskēt, lai redzētu skaistāko daļu, bet ja pacietīgi apiet visu teritoriju, tad labākie skati būs pieejami arī bez liekas riskēšanas.
Apskatot dabu varam doties uz pašu pilsētu. Pilsēta nav liela, kā visām šī reģiona pilsētām, kur bijām līdz šim, interesantākie skati ir pilsētas vēsturiskais centrs.
Pirms sākt pastaigu, ēdam saldējumu un vietējos saldumus. Tālāk jau kā skudras izklīstam starp mazajām ieliņām. Vieta, kur nesteidzīgi pavadīt pēcpusdienu. Dažas stundas palido nemanto. Līdz ar saulrietu varam doties uz māju pusi. Saulriets šodien ātrāk, jo iepriekšējā naktī bija jāgriež pulkstenis vienu stundu atpakaļ. Atgriežamies mājās. Es teiktu pat ļoti laicīgi – steigai nav pamata – nesteidzīgs vakars un vakariņas mājās.
Jaunu nedēļu varam iesākt ar ieplānoto laivu braucienu. Šis ir mūsu agrākais rīts, jo visi pieceļas ļoti laicīgi. Mierīgas brokastis, protams ar Sanitas ceptām pankūkām, kas mums bija gandrīz katru rītu. Sanita varētu atvērt savu pankūknīcu.
Mūsu mājas lokācija ir ļoti labā vietā no laika pārvaldības viedokļa, jo tālākais punkts, kur braucām bija vien nedaudz vairāk kā stundas brauciena attālumā. Arī šodien mazāk par stundu un esam Itālijas tālākajā dienvidu punktā – Santa Maria di Leuca (salas neskaitot, kā arī tas nav ģeogrāfiski tālākais dienvidu punkts). Cilvēki agrāk domāja, ka te beidzas zeme, jo tālāk tikai jūra. Vieta, kur satiekas Adrijas un Jonijas jūra.
Brauciens ar laivu sākas ap desmitiem – aptuveni 3 stundas. Pirms iebraucam jūrā, kapteinis izstāsta nedaudz vēstures par piekrastes pilsētu, ostu un jūru. Viena jūra ir vien līdz 10-20 metriem dziļumā, bet otra jūra, kā no kalna, var sasniegt pat 50-70 metrus tur pat jūras krastā. Tālāk no krasta dziļums gan var sasniegt tūkstošiem metru.
Brauciens ir kā ekskursija gar piekrastes alām. Katrai alai ir savs nosaukums. Sākam ar Adrijas jūru, jo dziļie ūdeņi ir mierīgāki. Lēzens brauciens ar vēsturiskiem faktiem. Šajā jūrā nolemjam palikt ilgāk un Jonijas jūrā iebraukt vien uz īsu brīdi, jo tas bija galvenais iemesls kāpēc iepriekšējās dienas plāni tika samainīti, proti, otrā jūrā ir daudz lielāki viļņi.
Pirms noslēgt Adrijas jūras izbraucienu, kopā ar kapteini makšķerējam – tiek noķerti divi tunči. Uz maiņām pastūrējam laivu. Maršruta beigās ir kārtējā ala ar peldi. Gandrīz visi dodamies peldēt, lai ieietu alā, kur ir mazs dīķis, kas ir izgaismots ar gaismu, kas nāk no ūdens apakšas.
Pēc peldes mūsu kapteinis izcep mirkli atpakaļ noķertos tunčus. Cepta tunča gaļa un vīns. Pēc brīža jau esam atpakaļceļā uz ostas pusi. Vēl pēdējais aplītis uz Jonijas jūras pusi, kur mūs nedaudz pašūpo viļņos. No jūras redzam iepriekš minētu tālāko zemes punktu.
Atgriežamies ostā un dodamies saldējuma un uzkodu meklējumos. Ilgi nav jāmeklē. Ar uzlādētām enerģijas rezervēm dodamies gar piekrasti, lai apskatītu dažus tūrisma objektus, tai skaitā tālāko zemes punktu, kas ir tāds kā uzkalniņš ar alu apakšā.
Vēl pēdējais objekts, kas jāapskata ir bāka, ko redzējām no laivas izbrauciena. Ideāla vieta saulrietam. Saulei tuvojoties horizontam, tā dažu minūšu laikā pazūd. Ceļš mājup.
Vakaru noslēdzam vietējā restorānā, kur mūsu ēdienkarte sastāv no jūras veltēm. Pieēdušies un noguruši. Mājas un gulta.
Pēdējā diena reģionā. Šodien pēcpusdienā lidojam uz Romu. Rīts bez plāniem. Kāds uz pludmali pasauļoties, kāds tikai pastaigāties, vēl kāds bez steigas sakrāmēt mantas pārlidojumam. Brokastis sanāk ļoti pamatīgas, jo ēdam visu, kas uzkrājies. Braucam uz Brindizi, kur nodot īres mašīnas.
Maza lidosta. Lidmašīna, kas lidos uz Romu ir vienīgā, kas atrodas lidostā. Stundas lidojums un esam Romā. Izlidojām saulrietā, bet Romā jau tumsa. Romas pirmais plāns ir ēšana. Ļoti iespējams pica, ko neēdām esot Salento reģionā.
Pēc piezemējuma domas mainās un ēdienkartē picas nemaz nav atrodamas. Dažāda veida pastas, uzkodas un vīns. Kā noslēdzošais ēdiens ir kūciņas.
Palicis tikai pēdējais vakara uzdevums. Jātiek uz dzīvokli, kur paliksim divas naktis. Metro maršruts slēgts, bet tā vietā ir autobuss. Kādu brīdi pat divi mūsu kompānijas itāļi šķiet apmaldījušies, jo nav skaidrs kurā virzienā mums jābrauc vai jāiet. Tad tiek uzrunāti apsargi vai policisti, nezinu kā viņus nosaukt, un viņi paskaidro par minētajām izmaiņām un autobusu.
Kādu brīdi braucam līdz dzīvokļa atrašanās pieturai. Vēl pāris simti metru ar kājām un durvis ver mūsu naktsmītne.
Tuvojas pusnakts – Valērijas dzimšanas diena. Valērijas vecāki mums dzīvoklī sarūpējuši uzkodas. Burvīga sagaidīšana. Valērija kopā ar mums sagaida pusnakti un dodas palikt pa nakti pie vecākiem.
Acu plakstiņi krīt kā priekškars, lai nestu jaunu dienu Romā. Vakarā būs jāsvin Valērijas dzimšanas diena.
Romā esam par vienu cilvēku vairāk. Lielas grupas paliek mazāk elastīgas, ja jārīkojas ātri un izlēmīgi, bet dienu pavadām kopā. Dodamies uz parku (Villa Torlonia), kur atrodas Benito Musolīni rezidence, proti, viņš tur kādu laiku dzīvoja. Vairākas ēkas parka teritorijā, ko var apmeklēt katru atsevišķi vai pirkt apvienoto biļeti. Vienā no ēkām netiekam, jo tā izrādās ir zem cita pārvaldītāja un biļete tur neder.
Pirms iegājām parkā, neiztikām bez saldējuma un citiem saldumiem. Aizskatījos uz saldējuma klāstu un aizmirsu mango garšu, tā vietā paņēmu aveņu garšu un tūlīt pat pie izejas paspēju sasmērēt šortus, ko tur pat arī izskaloju, bet krāsa no spilgti rozā saldējuma nedaudz paliek uz šortiem.
Pēc parka apmeklējuma un mākslas baudīšanas dodamies uz tuvāko picēriju, lai uzēstu. Līdz vakara ballītei laiks vēl daudz – varam apskatīt kādu mākslas objektu netālu no dzīvokļa, kur dzīvojam. Iespaidīga izmēra kvadrātasis kolizejs, kas dabā izskatās, kā milzīgs kubiks. Papildināts ar milzīgām statujām, tas izskatās vēl iespaidīgāk. Kā arī tas atrodas uzkalnā, kas tā augstumu un iespaidus tikai un vienīgi palielina. Iekšā gan ieiet nevar, jo tā ir privāta ēka, ko var iznomāt pasākumiem.
Pirms tumsas iestāšanās vēl pāris līkumi. Pa ceļam vienīgais obelisks, ko romieši uzcēluši paši, jo visi pārējie atvesti kā trofejas. Kur tik skaties, tur tik mākslas objekts. Visu neuzskatīt un neapmeklēt.
Šodien esam labi pastaigājuši. Esam gatavi vakara ballītei. Uz pasākuma vietu mūs aizved Valērijas mamma, tētis un draudzene. Liela svinētāju kompānija. Pasākuma vieta ir pašā centrā, netālu no kolizeja – šoreiz īstā. Dzīvojam apmēram 10 kilometru attālumā, bet brauciens ilgst aptuveni 45 minūtes. Es esmu Valērijas tēta mašīnā. Var just, ka brauc vietējais, jo ceļa apzīmējums nav galvenais. Ja nebūsi pārdrošs uz Romas ielām, tad var mākties gaidīt garās rindās.
Par braukšanas kultūru varētu atsevišķu bloga ierakstu sarakstīt. Salento reģionā, jeb ceļojuma pirmajā daļā braucām ar īres mašīnām, un plus mīnus centāmies braukt kā vietējie. +20 km/h virs atļautā bija norma. Dienas gaišajā laikā pat +30 km/h virs atļautā ātruma. Mazajos ciematos vēl mierīgi, bet Romā gājēji netiek respektēti – tev jābūt pārdrošam un jāiet, brīvprātīgi tevi reti kurš palaidīs.
Pasākums uz jumta stāva terases. Esam bariņš latviešu un vēl vairāk itāļu. Visi sarodas lēni un nesteidzīgi, drīzāk būtu jāsaka satiksmes aizkavēti, jo satiksme te ir haotiska.
Vakara mūziku nodrošina DJs, kurš atskaņo Valērijas sastādītu dziesmu sarakstu. Sarakstā ir arī daudz latviešu gabalu. Katra publikas daļā tiek apmierināta ar dziesmām, kurām var ne tikai dejot līdzi, bet arī dziedāt.
Vakara gaidā tiek pasniegti dažādi ēdieni un dzērieni, kā arī varam pasūtīt savus dzērienus bārā.
Vairāku stundu ēšana, dejošana un sarunas – laiks lido nemanot. Paspējam padejot arī salsu, bačatu un kizombu. Pēc pasākuma tiekam nogādāti mājvietā, kur izturīgākie vēl pačalo, bet drīz vien visi pa gultām.
Pēdējo dienu Romā sākam ar atšķirīgiem ritmiem. Kāds dodas uz pilsētas centru iepirkties, kāds apskatīt kultūras objektus. Es esmu tajā grupiņā, kura dodas vērot vecus akmeņus, proti, apskatam Karakallas termas. Romiešu vannošanās vieta. Milzīgas drupas, bet tās rada priekšstatu, kā te izskatījās tajā laikā, kad viss vēl darbojās. Tagad tie ir tikai veci akmeņi, bet sākotnēji tā bija iespaidīga celtne, kur cilvēki nāca vannoties.
Lidojums uz Rīgu ir vakarā. Nav daudz laika citām aktivitātēm. Ēst nav jāgatavo, mums ir vakardienas ballītes pārpalikumi. Ēdiena bija daudz. Visu nesanāca nogaršot, tāpēc šodienas pusdienās tiek iespēts nokavētais.
Pēcpusdiena bez steigas, ar domām, ko nu kurš darīs vakarā, rīt vai vēl tālāk. Kādam nākamā diena ir darbadiena, vēl kāds paņēmis brīvu, jo no atpūtas arī jāatpūšas.
Pēdējie metri uz lidostu. Lidmašīna un dažas stundas lidojuma uz Rīgu. 10 dienu atgriešanās vasarā nu ir beigusies, laiks meklēt siltākas drēbes, jo Latvijā ir rudens – lietus un zemas gaisa temperatūras.