Brauciens uz Malagu sākas ar piecu stundu braucienu no Torrevjehas. No sākumpunkta izbraucam ar divām mašīnām, bet katrā izvēlas savu maršrutu. Es braucu pa lielceļu, kur kilometri ripo nemanot. Braucu kopā ar Nikolasu un Endiju. Pa ceļam iebraucam Guadiksā (Guadix). Apskatām mājas, kas iebūvētas klintīs, drīzāk mazos uzkalniņos. Īsta hobitu pilsētiņa. Pilsētu ieskauj kalni, tālākos no kalniem klāj sniega cepures. Pilsētā daudz neuzkavējamies, uzēdam līdzi paņemtās uzkodas un dodamies tālāk.
Vēl divas stundas un būsim sasniegušu mūsu jaunās naktsmājas netālu no Malagas. Villa kalnos. Villā ierodamies pirmie, izvēlamies istabas, kur gulēsim. Ar 30 minūšu intervālu ierodas pārējie. Pirmā atbrauc Andreja ekipāža, kopā ar Jāni un Marinu. Andrejs Malagā ieradās jau dažas dienas iepriekš, bet Jānis un Marina pievienojās iepriekšējā dienā. Drīz vien ierodas Dana, Aleksandrs un Ketija. Esam pilnā komplektā.
Iepazīstamies ar villas iekārtojumu. Ārā tikmēr satumst, kas nozīmē, ka laiks vakariņām. Nākamās dienas plāni vēl ir neskaidri, bet tie taps pēc vakariņām un Ketijas dienas foto atskaites. Ar te, villā, mums ir televizors, kur kopīgi vērot bildes. Jāpiemin, ka villā ir ļoti plaša. Ar baseinu un skatu uz kalniem.
Vakariņas pie lielā galda. Visi izsalkuši un izslāpuši. Lēnām izklīstam pa istabām un dodamies gulēt. Netipiski Rīgai, istabā ir tumšs, pilnīga tumsa.
Pirmais rīts villā ir klāt. Rosība virtuvē. Top pankūkas. Saule jau augstu. Ēdam ārā pie baseina. Top plāns doties uz vietējo pastaigu taku (El Torcal de Antequera), kas ir burtiski aiz kalna, ko redzam no mājas. Līdz takai jābrauc ap 30 minūtēm, jo ceļš ir apkārt kalnam pa šauru un līkloču ceļu.
Taka ir zem trīs kilometriem, bet ar daudz šķēršļiem un akmeņiem. Galapunktā nav vairs vietas, lai noliktu mašīnu, tāpēc mums jāmeklē ceļa malās, kur var nolikt mašīnu tā, lai visas četras riepas ir ārpus ceļa, jo pa šo šauro ceļu brauc autobusi. Atrodam vietu trīs mašīnām un esam gatavi iešanai.
Taku sākam ar pretējo virzienu, jo tā iet uz apli, bet iesākam to no otras puses. Lēnām virzāmies uz priekšu un fotografējam apkārtni. Takas vidū nolemjam veikt izmaiņas maršrutā. Mēs četri novirzāmies no takas un ejam uz villu pa taisno, cauri kalniem. Ceļš nebija grūts, bet aptuveni divas stundas pa stāvu un akmeņainu it kā taku, bet vairāk bezceļu. Vakarpusē esam mājās. Pārējie paliek takas īstajā maršrutā un pēc takas dodas uz veikalu. Saulei pazūdot aiz kalna, villu ieskauj ēna. Mājās atbrauc visi. Tuvojas vakariņu laiks.
Dienu pirms šodienas, kad saule paslēpās aiz kalniem un iestājās tumsa, mēs aptuveni nolēmām šodienas plānus. Rīts sākas agri, ja salīdzina ar citām dienām. Ketija devusies foto medībās. Rīta rituāli, brokastis un nakts aptuvenais plāns tiek apstiprināts. Dodamies neliela ciema virzienā, lai apskatītu vietējo pili (Iznájar) un apkārtni. Diena ir karsta.
Balto ēku ciemats atrodas skaistā vietā. Baudām skatus un ēkas. Karstajam laikam piestāv saldējums. Šo ideju realizējam vietējā kafejnīcā. Ciematā ne viss strādā, jo ir siestas laiks. Pēc atvēsināšanās diskutējam, ko darīt tālāk. Daudz nedomājot dodamies uz sikspārņu alu. Tā atrodas blakus Zuheros ciematam. No kalna augšas paveras neskaitāmas plantācijas ar simetriski sastādītiem kokiem.
Alu apmeklējums notiek tikai divas stundas dienā, bet to jau zinājām iepriekš, tāpēc ieradāmies aptuveni uz apmeklējums laiku. Biļetes, apkārtnes apskate, fotogrāfijas un jau gaidām pie alas ieejas, lai gida pavadībā iekarotu alu. 700 pakāpieni, pusē lejup, otra puse augšup. Alā esot atrasts cilvēka skelets, kas esot aptuveni 7000 gadu vecs. Alā agrāk esot bijuši ap 20 tūkstoši sikspārņu, bet tagad esot vien ap 200. Gida pavadībā esam divas grupiņas, vieni spāniski runājoši, un otri mēs. Vairāki pieturas punkti alā un stāsti no gida, līdz esam ārā. Izeja ir citā punktā, bet faktiski blakus ieejai. Alu ir izmantojuši pat romieši, lai glabātu ēdienu. Pēdējā alas aktivitāte ir tāda, ka gids mūs atstāj uz mazas platformas, pats uzkāpj augšā un izslēdz gaismu. Izbaudām īstu tumsu, tā, ka neredz pilnīgi neko.
Ne mazāk aizraujoša ir apkārtne un dabas skati, ko var redzēt no kalna augšas. Jau minētā Zuheros, koku plantācijas un kalni. Piestājam lejupceļā, lai pafotografētu. Dodamies mājās. Pa ceļam veikals, mājas, vakariņas, foto atskaite un miegs nākamās dienas izbraucienam. Tas solās būt garākais izbrauciens līdz šim. Neskaitot pārbraucienu no Torrevjehas. Zūd gaisma, nāk tumsa un miegs.
Sestdiena sākas agri un ar pārsteigumiem. No rīta sastiepju muguru. Sāpīgi, bet tikai tad, ja jāliecas. Mašīnā pie stūres daudz netraucē.
Kā skudras, katrs uzēd vai nēēd brokastis. Un esam gatavi braukt. Mājās paliek Aleksandrs un Nikolas. Braucam ar divām mašīnām.
Debesis klāj kaut kas līdzīgs miglai. Jābrauc aptuveni divas stundas. Ap pusdienas laiku ierodamies Seviljā. Nākamais uzdevums ir atrast stāvvietu, kas šoreiz nav viegls uzdevums, jo pilsētā šodien notiks Spānijas futbola līgas fināla spēle un ielas ir pilnas ar cilvēkiem. Stāvvietu meklējam vairāk par stundu. Braucam cauri milzu cilvēku pūļiem. Nedaudz tālāk no vēlamajiem apskates objektiem, bet stāvvieta atrasta.
Dodamies apskatīt pilsētu. Pilsēta ir liela, un ar dažām stundām būs krietni par maz, lai apskatītu visu, bet mēs ejam Spāņu laukuma virzienā. Pa ceļam parki, arhitektūra un futbols fani ik uz stūra. Nopērkams biļetes uz pili, apmeklējums sāksies 18:30. Pāris līkumi un esam Spāņu laukumā. Grandiozs izmērs. Cilvēki izskatās kā mintētās rīta skudras. Katrā malā kāds fotografējas un iemūžina apkārtni un sevi. Vienā foto šo skaistumu būs grūti ielikt, jo lai aptvertu mērogu ir jāpagriež galva.
Atbraucot uz Sevilju, mūsu mašīnas sadalījās, bet visi atkal satikāmies Spāņu laukumā. Vēl nedaudz pastaigas pa parku un meklējam vietu pusdienām. Dzērieni, ēdieni un tālākie plāni ved uz pili (Royal Alcázar of Seville). Tās apskatei jāvelta vismaz divas nesteidzīgas stundas, mēs izstaigājam to nedaudz vairāk kā stundā. Ieejas biļete ir relatīvi dārga, pret tām biļetēm, ko pirkām citās dienās. Te tā maksā 14.5 eiro (pieaugušā biļete, ir atlaides bērniem un studentiem).
Sāk tuvoties tumsa, ap 20:00. Dodamies uz mašīnām, lai brauktu mājās. Pa ceļam degvielas uzpilde, vēl viena objekta apskates mēģinājums, ko atceļam, kad saprotam, ka nav brīvu tuvumā esošu stāvvietu. Var sākties divu stundu brauciens mājup. Braucam pa tumsu, tāpēc brauciens ir nedaudz ilgāks kā tas bija no rīta. Lielceļš, mazie kalni ceļi un mūsu villas vārti. Esam atbraukuši. Vakariņas jau pagatavojis Nikolas. Viņš ir mūsu regulārais Itāļu šefpavārs. Milzīgs paldies par vēlmi gatavot. Paēdam. Vēl pēdējās vakara aktivitātes, proti, foto atskats, es nesagaidu beigas un aizmiegu uz dīvāna. Bilžu atskats beidzas un visi izklīst pa istabiņām, lai pagulētu. Visi ir noguruši.
Ir sākusies mierīgākā nedēļas dienā. Svētdiena. Ne visi ceļas uz brokastīm. Ļoti nesteidzīgs rīts. Pie brokastu galda izdomājam dienas plānu. Gatavi doties. Braucam uz vilku parku, kas ir pa ceļam uz dienas mazā plāna ciematu Alora (Álora). Vilku parkā var pastaigāties tikai gida pavadībā, ik pēc 90 minūtēm, tāpēc to apskate nesanāk. Daži foto un laižam tālāk uz ieplānoto ciematu. Ciemats atrodas kalna augšā, no augšas paveras skats uz kalnaino apkārtni, bet šodien joprojām ir dūmaka, tāpēc tālu nevar redzēt. Apkārtne klusa. Svētdienās gandrīz viss slēgts. Pirms doties uz mājām, lai atlikušo dienas daļu slaistītos pie baseina, iebraucam Antekerā (Antequera), lai iepirktu dažas ēdamlietas un kūciņas nākamās dienas jubilārei Marinai. Villa, baseins un mierīgā svētdiena turpinās. Svētdiena beidzas tik pat nesteidzīgi, kā sākusies.
Nedēļa sākas ar tālāku izbraucienu. Dana ar Aleksandru izbrauc visagrāk, jo Dana dodas slēpot uz Granadu. Pārējie ceļas vēlāk. Mazās brokastis. Braucam uz Granadu apskatīt pilsētu. Ir vēlme apskatīt Granadas populārāko tūrisma apskates objektu – Alhambru, bet to var izdarīt tikai daļēji, jo interesantākās vietas ir par maksas ieeju, un biļetes ir jāpērk ļoti laicīgi. Lētās biļetes vismaz mēnesi pirms, vai pat divus mēnešus pirms. Es un Jānis jau esam bijuši Alhambrā, tāpēc citas apskates vietas tikai papildinās Granadas iepazīšanu. Pretī Alhambrai ir populāra vieta, no kuras var to apskatīt no attāluma.
Ierodoties Granadā dodamies pusdienās. Manam izvēlētajam ēdienam bija īpatnēja garša, nebiju lielā sajūsmā, bet kopā ar izsalkumu visu apēdu. No pārējiem grupas biedriem bija līdzīgas atsauksmes. Tālāk nedaudz pastaigājamies pa pašu pilsētu un veikaliņiem. Suvenīri un citi sīkumi. Laiks rit ļoti ātri. Granadā satiekam Marinas māsu, kura jau te dzīvo vairāk kā 10 gadus. Visi kopā vēl nedaudz pastaigājamies. Neticami, bet klāt vakars un vēl viena ēšanas reize Granadā. Paliek vēss un sāk satumst, laiks atgriezties uz villu. Ārā plosās vējš, ko varēs dzirdēt visu nakti. Vēl viena diena un daļa atpūtnieku atgriezīsies uz Latviju, tai skaitā es.
Klāt pēdējā diena. Dienas pirmo daļu nesteidzīgi pavadām pa villu. Viena mašīna devās Rondas izpētes braucienā. Pēcpusdienā visi dosimies uz pārgājiena taku – Caminito del Rey (Mazais karaļa ceļs), tur arī visi satiksimies.
Tie, kuri brauc no villas, uz taku tiek nesteidzīgi un precīzi uz gājiena laiku. Gājienam ir noteikts laiks, jo tas ir gida pavadībā. Pirmo reizi ejot šo taku pirms diviem gadiem, to gāju bez gida, tad nebija nedz gājiens tempā, nedz noteikta laika. Takas sākumpunktā aizkavējas mūsu angliski runājošā gide, bet tas mums ir pa labu, jo Rondas braucējas kavējas un uz to takas sākuma punktu dodas raitā riksītī. Viss pēc plāna. Gide klāt. Visi grupas biedri klāt. Mums visiem izdala ķiveres un sniedz īso instruktāžu par drošību takā.
Taku ir vērts iet gan ar gidu, gan bez. Faktiski divas reizes. Jo ar gidu būs ātrāks temps un nevarēs baudīt visus vēlamos skatpunktus sevis izvēlētajā tempā, bet bez gida iztrūks interesantu faktu par pašu taku un tās vēsturi.
Laiks mūs lutina. Iepriekšējā naktī bija pamatīgs vējš un tas vēl bija arī no rīta, bet ap takas iešanas laiku vējš pierimās. Varam baudīt skatus.
Ja ir vēlme steigties, tad dodoties uz taku, mašīnu labāk atstāt galapunktā un uz takas sākumu nobraukt ar autobusu, bet nesteidzīgā gaisotnē, kā to dara lielākā daļa, mašīnas atstāj vienā no trīs stāvvietām, iziet taku un brauc lejā ar autobusu. Es ieteiktu nesteidzīgo variantu, kā arī jau pirmajā reizē apskatīt papildus taku no sākumpunkta kafejnīcas līdz oficiālās takas sākumam. To protams var izlaist, jo tā nav galvenā šī takas sastāvdaļa, kā arī pati taka ir ļoti viegli izejama, taču papildus posms ir ar lielākiem kāpumiem un kritumiem.
Pabeidzot gida tūri pa taku, tālāk dodamies uz autobusa pieturu, kas atrodas vismaz kilometru tālāk, līdzīgi kā sākumā, no mašīnas līdz sākumpunktam, ja izvēlas vieglāko posmu. Es un Jānis steidzamies pa priekšu, jo man šovakar jānodod īres mašīna Malagā, kas ir stundas brauciena attālumā. Iekāpjot autobusā mūs panāk pārējie grupas biedri, nekur tālāk netikām. Visi kopā braucam uz takas sākuma punktu, uz mašīnām. Viena mašīna uz mājām. Divas uz Malagu.
Brauciens ir raits, bet šoreiz navigācija strādā ar pārsteigumiem. Sniedz nekorektas norādes, taču veiksmīgi nokļūstam mašīnas nodošanas punktā. Divas minūtes un mašīna atdota, jo man bija īres kompānijas apdrošināšana un nekas papildus nav jādara vai jāgaida.
Vēl nedaudz uzgaidām un otrā mašīna ir klāt. Es, Jānis, Aleksandrs un Dana. Braucam uz pēdējo nakti villā. Uz villu aizbraukusī pirmā ekipāža pagatavojusi vakariņas. Pēdējā kopējā maltīte. Sarunas. Foto atskats. Mantu krāmēšana. Laiks nedaudz nosnaudies. Sanāk aptuveni divas stundas miega.
Ārā ir zvaigžņotas debesis. Es, Jānis, Endija un Aleksandrs kā šoferis, braucam uz lidostu. Endija paliek lidostā, jo lidos vēlāk. Atvadas. Es un Jānis esam gatavi pārlidojumam uz Latviju caur Zviedriju. Maz gulētās stundas dara savu. Uz Zviedriju jālido četras stundas, pirmās trīs paiet miega režīmā. Lidosta Zviedrijā nav liela, bet norādes ir nedaudz haotiskas, jo ekrānos vēl nav norādīti vārti, bet tikai terminālis, kas norādēs nav. Viss tiek atrasts. Pustukša un liela lidmašīna mūs lidina uz Rīgu. Mājas.
Lasīt vēl: 1. daļa