Ir notikumi, kas atkārtojas katru dienu, bet ir tādi, ko piedzīvojam vien dažas reizes mūžā. Šoreiz tas būs par saules aptumsumu. Maģiska debesu ķermeņu pozīcija plašajā kosmosā. Grūti iztēloties šo debesu ķermeņu izmērus, jo saule ir milzīga un cilvēks uz tās ir niecīgs punktiņš. Tomēr, ja esi tik tālu, kā mēs te uz Zemes, tad pat saule šķiet maza.
Diena līdz pilnam saules aptumsumam, proti, mirklim, kad saulei priekšā nostāsies mēness. Mirklis nebūs ilgs, vien dažas minūtes, bet cerams, šīs dažas minūtes būs šī piedzīvojuma vērtas, lai to izbaudītu klātienē.
Lidojums ir uz Spāniju, vietu, kur aptumsums būs redzams praktiski uz visiem 100 procentiem. No Latvijas šādu skatu neredzēt, varbūt nākotnē, bet šoreiz Spānijā.
Vasarā grūti citas zemes saukt par siltajām zemēm, jo arī Latvijā ir diezgan silts. Tomēr nebūs melots, jo galamērķī plānojas par vismaz 15 grādiem siltāks. Stabili ap 30 un vairāk grādiem.
Uz aptumsumu braucam pieci džeki, skan pēc ballītes, pēc kuras pamosties un neko neatceries, bet ne šoreiz.
Sākuma lidojums ir uz Madridi. Gandrīz 4 stundas lidmašīnā. Nav maz. Bet nav ilgākais, kas lidots. Mierīgs un nesteidzīgs rīts Rīgā, jo lidojums ir pēcpusdienā, ar nelielu aizkavēšanos, un esam gaisā.
Ceļojuma galvenais mērķis ir skaidrs jau no pirmajiem teikumiem, taču saules aptumsums jau ir nākamajā dienā pēc atlidošanas, bet priekšā visa nedēļa. Apskates punktus šoreiz neesmu skatījies, arī līdzbraucēji to darījuši virspusēji. Tāpēc aktivitāšu plāns vairāk vai mazāk būs spontāns. Balstīts rekomendācijās un aprakstos, kas pieejami internetā.
Madride nav mūsu galapunkts, pēc garā pārlidojuma mūs sagaida gandrīz tikpat garš pārbrauciens ar nomas auto uz Spānijas ziemeļiem (Leona). Visa diena ceļā. Nesteidzīgi, bet nogurdinoši.
Ekspektācijas pārvēršas par realitāti. 3,5 stundas lidojums. Nelielas formalitātes auto nomas kantorī, es esmu otrais šoferis, ko izlozējām ar akmens, šķēres, papīrītis palīdzību. Jā, gari pārbraucieni nav ļoti interesanti, bet idejiski braukt man patīk. Es arī nebraucu kā pirmais, tāpēc viss ir lieliski.
Ceļā uz naktsmītni mums aiziet vēl 3,5 stundas. Nedaudz neērtāk kā lidmašīnā, jo mašīna nav liela (VW Taigo). Pa ceļam iebraucam veikalā, jo saprotam, ka nepaspēsim aiziet paēst ne uz vietējiem restorāniem, ne veikaliem. Daži ali un uzkodas vakaram. Kā rezerves variants ir pasta un dažas piedevas. Ātra iepirkšanās. Galamērķis sasniegts. Leona. Grūti spriest par tās piedāvājumu, jo par šo pilsētu līdz šim esmu skatījies precīzi neko, laiks to iepazīt vēl būs.
Par dzīvošanu, viens no draugiem (Nikolas) izmanto dzīvokļu apmaiņas lietotni. Tu atļauj dzīvot savā dzīvoklī, apmaiņas otrā pusē tev atļauj dzīvot citā dzīvoklī, citā valstī. Te būtu jāvelta vesels paragrāfs, kas tas ir un kā tas notiek, bet šoreiz pietiks ar fakta konstatāciju. Tad nu lūk, tiekam pie atslēgām un dodamies uz dzīvokli. Kāds ir mūsu pārsteigums, kad tiekam pie dzīvokļa ar piecām guļamistabām. Katram ir divguļamā gulta un sava istaba. Milzīgs dzīvoklis. Un par cenu nav vērts pat diskutēt. Kapeikas, kas iekļauj nelielu samaksu, apkopi pēc izvākšanās un dažus nodokļus.
Tā kā ieradāmies jau tuvu pusnaktij, ēst negatavojām. Neliela pasēdēšana un panašķošanās, lai drīz jau dotos gulēt un sāktu dienu, kas ir ceļojuma galvenā sastāvdaļa. Saules aptumsums. Te var likt punktu un aizvērt acis uz mirkli, lai jau rīt sāktu nākamo dienu.
Rīts nedaudz miegains, bet pēc dušas tas iestartējas. Minimālas uzkodas dzīvoklī, jo plāns ir doties uzēst brokastis ārpus dzīvokļa, drīzāk tuvāk pusdienas laikam. Rīta kafija, jogurti un aiziet! Necik tālu neejam, skatāmies, kas notiek tuvumā. Mazās kafejnīcas ir ik uz stūra. Izvēlamies vienu un ņemam to, kas piedāvājumā. Diezgan skumjas brokastis. Es paņēmu tostētu maizes šķēli ar sviestu un nedaudz zaptes. Tāds minimums.
Pirms atgriezties dzīvoklī, ejam uz vietējo lielveikalu, kur pamatīgi sapērkamies krājumus vairākām ēšanas reizēm, kā arī lietas, ko paņemt līdzi uz kalnu, kad vērosim saules aptumsumu. Nesamā daudz, bet dzīvojam tuvu.
Līdz izbraukšanai trīs stundas. Nikolas ar Aleksandru paliek dzīvoklī. Mēs pārējie izmetam līkumu pa Leonas ieliņām, galvenokārt gar apskates objektiem. Skaista katedrāle, kā arī vēl daži zīmīgi objekti. Katedrāles apkārtnē notiek remontdarbi, tāpēc nevar tuvu pieiet no visām pusēm, bet kopskats ir labs. Lai nesteidzīgi visu izstaigātu, nevajag daudz laika, mums pietika ar aptuveni 90 minūtēm. Piefiksējām vietas, kur jāatgriežas, lai ēstu, tai skaitā brokastis, lai nav skumja tostermaize jāēd.
Atgriežoties dzīvoklī, veicam apskates vietu izpēti. Proti, kalni, kas derētu saules aptumsumam, un lai tur var relatīvi ērti piekļūt. Vieta izvēlēta (Pico Pardal). Ēšanas pauze, jo šodien vēl nav normāli ēsts. Tuvojas izbraukšanas laiks uz episku notikumu, ko klātienē nav redzējis neviens no mums. Pilns saules aptumsums.
Līdz izvēlētajai vietai jābrauc aptuveni stunda, un tad vēl daži kilometri pa pastaigu taku uz kalna virsotni. Brauciens ātrs, nav daudz cilvēku, jo lielākā daļa izvēlas daudz ērtākas piekļuves vietas. Mēs atstājam mašīnu mazā kalnu ciematiņā (Fuentes de Peñacorada) un sākam ceļu uz augšu. Ir karsts, nav viegli. Sākuma posms šķiet viegls un līdzens, bez lieliem kāpumiem.
Ceļā satiekam dažus spāņus, kuri jau atgriežas. Jautājam, kāpēc nepalika, viņi atbildēja, ka taka tālāk esot pārāk mežonīga un viņi negrib pa tādu taku nakts laikā nākt atpakaļ. Būšot bīstami. Tas mūs neattur. Viņi mums novēl veiksmi un lai izbaudām skatu. Jokojot atbildu, ka sūtīsim bildes no aptumsuma.
Taka tālāk burtiski uz 100 metriem bija ne sevišķi “iestaigāta”, ērkšķainie krūmi, pārliekušies pāri takai, rada nelielus sarežģījumus, bet, mūsuprāt, tas ir sīkums.
Skatoties telefona kartē, mums jādodas nedaudz pa kreisi, kas dabā nozīmē iet bezceļos un nost no takas, jo kartes taka esot cita. Tā arī darām un ejam krūmos pret kalnu, kas paliek arvien stāvāks. Sarežģītākais posms visā gājienā. Aiz krūmiem ir redzama virsotne, kur teorētiski gribam nokļūt. 100 metri uz priekšu un 100 metri uz augšu. Skan maz, bet tas ir ļoti straujš un sarežģīts kāpums. Ejam pa govju iemītām pseido takām un esam klinšainā kalna pakājē. Pēdējie metri. Tā arī kartē iezīmēto taku neredzējām. Esam augšā! Jāpiemin fakts, ka augstuma atšķirība no vietas, kur sākām iet, līdz virsotnei ir aptuveni 400 metri.
Skats no augšas ir lielisks. Patīkams vējš, un sāk tuvoties saules aptumsums. Tālumā var redzēt citu vērotāju, kā arī citu kalnu virsotnēs var manīt, ka arī tur ir cilvēki, jo ik pa laikam redzami saules zaķīši. Esam atpūtušies un gatavi piedzīvot neaizmirstamu skatu.
Mirklis tuvojas. Mēness lēnām aizsedz sauli. To var labi redzēt ar speciālajām brillēm, kas nodrošina aizsardzību un netiek bojātas acis. Dzeltens aplis, kuru aizklāj melns aplis. Bez brillēm saule pat līdz pilnam aptumsumam ir tik spoža, ka īsti nevar redzēt, cik tad daudz mēness aizklāj sauli. Tuvojoties aptumsumam, apkārtnes gaisma sāk mainīties. Prātā nāk gaisma, ko varam novērot vasarās, kad strauji nomācas pirms spēcīga lietus, bet vēl nelīst. Tāda gaisma bija novērojama visā kalnainajā apkārtnē. Debesis skaidras, nav mākoņu, tik pie horizonta dūmaka, kas skatam netraucē.
Tas mirklis pienāk ātri. Pilnais aptumsums ilgst vien aptuveni 90 sekundes, bet, kas tas par skatu un sajūtām, ar vārdiem nevar aprakstīt. Saule pilnībā aizklāta ar mēnesi. To visu var skatīties bez brillēm. Skats tiešām episks. Tumšs, bet gaišs. Un tas skats debesīs ir fantastisks. Vērts piedzīvot kaut reizi mūžā. Tik jāzina, kurā pasaules malā jābūt. Visi esam sajūsmā par redzēto.
Starp citu, nākamais pilnais saules aptumsums būs Malagā, nākamgad. 2027. gadā.
Pēc aptumsuma lēnām sākam gatavoties, lai dotos mājup. Dienas svarīgākais notikums piedzīvots. Es teiktu, gada svarīgākais notikums. Lejā no kalna dodamies pa otru pusi kalnam, un, kā izrādījās, taka bija tieši tā pati, no kuras nogriezāmies, lai it kā ietu pa īsto taku. Taka ērta, nekādu šķēršļu, tik vien, cik ērkšķainie krūmi. Spāņu kompānija nezinās, ko gan viņi palaida garām.
Vēl ārā ir gaišs, bet strauji sāk krēslot, jo saules aptumsums bija tuvu saulrieta laikam. Nesteidzamies uz mašīnu, jo vēlamies sagaidīt pilnīgu tumsu. Debesīs varētu būt redzams zvaigžņu lietus. Tumsa sagaidīta, bet krītošās zvaigznes mūs daudz neiepriecina. Vien nedaudzas.
Pilnīgā tumsā, ar lukturīšiem, dodamies uz mašīnu, lai dotos uz dzīvokli un gulēt. Mašīna. Stundas brauciens. Duša. Laiks atpūsties.
Karstums lēnām sāk atkāpties. Šodien būs par diviem grādiem vēsāks. Pilsētas termometrs rāda 34.
Rīts sākas diezgan vēlu, bet vēlamies paēst ārpus mājām. Ap 12 nav īstais laiks, kad to darīt. Ir par vēlu brokastīm un par agru pusdienām. Uzēdam vietējā lielveikala kafejnīcā. Nikolas dodas mājās gatavot makaronus, pārējie veikalā uzpilda dzērienus un uzkodas. Pēc pamatīgām brokastīm, kas pēc laika ir jau pusdienas, varam doties nelielā izbraucienā uz tuvumā esošajām pilsētām.
Šodien pie stūres esmu es. Nebūs jābrauc tālu. Pa ceļam nopērkam saldējumu. Vēl nedaudz braukšanas, un esam pirmajā galamērķī. Vieta, kur var nopeldēties (Puente del Cantarín). Gluži blakus piebraukt nesanāk, tāpēc nākas nedaudz pasvīst no karstuma, lai tiktu līdz atvēsinošajam ūdenim, kas pēc sajūtām ir visai silts. Kad tikām līdz peldvietai, tad sapratām, ka līdz ūdenim varēja arī piebraukt.
Pēc peldes dodamies kalnā (Segundo Túnel del Ponfeblino). Pa pamestu sliežu ceļu, kas ved caur klinti. Aptuveni vienu kilometru garš pazemes ceļš, kur bez lukturīšiem būtu grūti redzēt virzienu. Pastaiga turp, pastaiga atpakaļ, un peldvietas pusē jau sāk parādīties ēna. Laiks doties uz kādu tuvējo pilsētu (Bembibre), lai paēstu vakariņas.
Dienas plāni bija lielāki, bet laiks šodien palidoja ļoti ātri. Pēc pazemes tuneļa vēl viena atvēsinošā pelde, un braucam ēdiena meklējumos.
Pilsētā šķietami ir daudz āra kafejnīcu, bet tie visi ir bāri ar dzērieniem un uzkodām. Jautājot vietējiem par kādu ēšanas vietu, mums norāda uz vienu un to pašu vietu, kur var apēst kaut ko vairāk par riekstiem.
Pasūtām vakariņas. Mūs pabrīdina, ka porcijas būs lielas, tāpēc ņemam porcijas uz diviem. Un jā, porcijas tiešām bija milzīgas. Izsalkums ir apmierināts. Varam atgriezties mājās, lai dotos laicīgāk gulēt, bet tas mums, protams, neizdodas. Gara, karsta un ātra diena.
Katru dienu ārā lēnām samazinās gaisa temperatūra, šodien vēl dažus grādus vēsāks. No rīta dodamies brokastīs ārpus mājām, bet darām to, sadaloties divās grupās. Vieni uz saldākām vietām, citi uz sāļākām. Šo dienu sākam agrāk nekā citas dienas, lai paspētu uz brokastu laiku. Tas mums sākas pirms desmitiem. Viss izdodas pēc plāna, garšīgas brokastis ārpus mājas. Jāpiemin, ka brokastu vietā pasūtīju kafiju, bet tiku pie kakao. Ne tas, ko gaidīju, bet vismaz ēdiens bija īstais un garšīgs.
Dienas plānā ceļš līdz okeānam. Jābrauc aptuveni divas stundas, kā arī pa ceļam ir vēlme apskatīt dažus apskates objektus. Diena, kā jau visas, ievelkas. Pie okeāna pilsētā (Hihona) esam tikai pēcpusdienā. Nelielas uzkodas un īsta pastaiga gar pludmali. Pretstatā iepriekšējām dienām, šajā pilsētā jūtas tūristu klātbūtne. Pilsētu daudz nepētām, bet dodamies tālāk uz vēl dažiem apskates objektiem un pludmali, kur reāli var tikt līdz ūdenim, lai nopeldētos.
Pēc peldes laiks ēst vakariņas. To nolemjam darīt kādā no ciematiem pa ceļam uz mājām (Ultreya, Olloniego). Būs gan autentiskums, gan cena labāka. Plāns izdodas, un tiekam pie lieliskām vakariņām. Ļoti garšīgi.
Vēl palicis pēdējais vakara uzdevums. Jātiek uz mājām. Šķietami viegls uzdevums, bet ceļš tāls un nedaudz līst lietus.
Runājot par laikapstākļiem, tad Leonā laiks bija saulains un karsts, savukārt, tuvojoties okeānam, laiks lēnām sāk palikt lietaināks un viss ir nomācies. Lielākās pārmaiņas tieši kalnos. Leona ir vienā pusē, bet mūsu galamērķi otrā. Dienas pirmā daļa aizrit karstā saulē, bet pēcpusdiena komforta temperatūrā bez saules. Vien braucot mājās, jau sāka līt spēcīgāk, bet, atbraucot atpakaļ uz Leonu, laiks atgriežas rīta pozīcijās. Tik tumšs un zvaigznes. Skatīsimies, ko nesīs jauna diena — prognozes sola arī lietu tepat Leonā.
Klāt atpūtas diena. Vismaz tā sākas bez plāniem kaut ko darīt. Viens plāns tomēr ir. Brokastis ārpus mājām. Visi kopā dodamies uz vietējo kafejnīcu, lai uzlādētos ar enerģiju. Kā nu kuram, kādam saldumi, kādam sāļākas lietas, bet visi tiek pie kārotajām lietām.
Pēc brokastīm, kas mums regulāri ir ap vienpadsmitiem, domājam par nākamo ēdienreizi. Nikolas dodas uz mājām, lai jau sāktu gatavot, bet pārējie caur veikalu, lai iepirktu papildu lietas ne tikai šodienai, bet arī nākamajai dienai, jo svētdienās veikali nestrādā.
Mūsu ikdiena ir nesteidzīga. Atgriežoties mājās, gaisā jau jūtama nākamā ēdienreize. Gatavojas mērce un tuvumā makaroni. Drīz atkal būs jāēd. Nikolasam sanācis lieliski. Ātri vien viss pagatavotais tiek apēsts līdz pēdējam makaronam.
Diena vēl gara, tāpēc visu atlikušo dienas daļu pavadīt “neko nedarīt” režīmā negribas. Skatāmies tuvākos apskates objektus, ko varētu apskatīt nesteidzīgā ritmā un kas neprasītu pārāk daudz laika.
Ja salīdzina ar citiem ceļojumiem, tad šoreiz ļoti daudz palīdz mākslīgā intelekta rīki, kas palīdz ne tikai ar objektu piedāvājumu, bet reāli saplāno maršrutu, precizē detaļas. Ļoti ātra plānošana, kā arī rezultāti ir ļoti labi. Šī diena nav izņēmums. Piemēram, pēc jautājuma “Kas ir stundas braucienā?”, ar dažādiem papildjautājumiem mēs tiekam pie ļoti laba dienas plāna, kas apmierina mūsu vēlmes.
Īsajā dienas izbraucienā dodamies četratā. Aleksandrs paliek dzīvoklī, lai nedaudz atpūstos no karstuma, jo aiz loga tas par sevi atgādina ik uz stūra.
Pirmais apskates objekts ir vēsturisks tilts (Puente del Paso Honroso), kas, starp citu, ir Santjāgo ceļa viens no posmiem. Redzam daudz gājēju ar mugursomām. Īss aplītis ap tiltu, un dodamies tālāk uz nākamo pilsētu, Astorgu, kur mūs sagaida iespaidīga katedrāle ar detalizētu ēkas fasādi un Gaudi projektētā pils (Palace of Gaudí Astorga). Pilsētā nav daudz interesantu objektu, tāds kā regulārs guļamrajons ar tipiskām mājām šim reģionam. Viens galvenais tūrisma objekts centrā, jau minētā katedrāle. Iekštelpās neejam, jo te pieejami arī muzeji, bet noteikti vērts izmest aplīti, ja sanāk braukt garām. Kā pēdējais īsā izbrauciena punkts ir mazs ciematiņš (Castrillo de los Polvazares), kur visas ēkas ir uzbūvētas vienā stilā. Sarkanīgs ciems ar vienu centrālo ielu. Ja te atbrauc vakarpusē, tad var arī paēst, jo te ir vairāki restorāni, bet dienas vidū, kā jau visur, tie te nestrādā vai arī virtuve ir slēgta līdz vakaram.
Mazais izbrauciens beidzies, laiks atgriezties. Par mazu šo izbraucienu var nosaukt tāpēc, ka tam mums aizgāja vien 4–5 stundas.
Vēl pēdējais dienas plāns ir iziet Leonas pilsētas ielās vakarā, jo to vēl neesam darījuši. Paskatīties, kāda te ir naktsdzīve. Vietas, kur iet, mums jau ir skaidras, jo iepriekšējo dienu izlūka gājieni mums deva priekšstatu par pilsētas piedāvājumu. Dodamies naksnīgā pastaigā, lai nobaudītu vietējo vīnu un atmosfēru. Jāpiebilst, ka izgājām diezgan vēlu, ap vienpadsmitiem. Ieteiktu to darīt laicīgāk, ap deviņiem, jo daži bāri, kafejnīcas ap divpadsmitiem jau vērās ciet. Te ir arī naktsdzīve un naktsklubi. Tā kā lielākiem ballētājiem būs ko darīt arī pa nakti. Mūsu plāns vairāk ir būt ārā. Pastaiga un dzērieni. Mājas un sarunas pirms miega. Šī ir mūsu vēlākā nakts, kad ejam gulēt.
Nav grūti uzminēt, ka svētdiena ir mūsu vēlākais rīts. Ne visi dodas brokastīs ārpus mājām. Jo ir neliels sagurums, bet tā nebūs visu dienu, jo nakts sarunās izdomājam, kur varētu šodien doties un ko apskatīt.
Mūsu ceļi ved uz romiešu zelta raktuvēm (Las Médulas). Pa maksas ceļiem tas aizņems aptuveni 90 minūtes. Maksa par maksas ceļu ir 6,20. Ir tā vērts, jo ceļš ir komfortablāks un ātrāks. Pa bezmaksas ceļu tas būtu par 20 minūtēm ilgāk un ceļi būtu ar vairāk līkumiem.
Raktuvju atstātās pēdas ir iespaidīgas. Pirmais skats uz tām ir no kalna skatpunkta, kas ir speciāli ierīkots šim mērķim. Jāpiemin, ka pirms gada te plosījās ugunsgrēks un apkārtne ir daļēji izdegusi, bet gada laikā būtiskākās tūristu vietas ir atjaunotas. Kalna galā ir arī pieejama ekskursija pa raktuvju šahtām, bet diemžēl mēs trāpām tieši uz pārtraukuma laiku, labāk te ierasties no rīta vai vēlā pēcpusdienā. Kā pie spāņiem, kalnu siesta.
Ap raktuvēm ir pastaigu taka, kas ved lejā uz ciematu. Ir gan garāks, gan īsāks variants. Viss atkarīgs no vēlmēm. Mūsu vēlmes ir tikai apskatīt raktuves no augšas. Te arī ir maksas parkings. Pēc apskates tālāk laižam uz tuvējo restorānu, lai ēstu. Tas gan nav nekāds pārsteigums, jo ēdam mēs daudz.
Tuvākais kalna restorāns mūs aizsūta uz tuvākā ciema restorāniem. Pirmajā tikai ar iepriekšēju rezervāciju. Nākamajā viss notiek (Restaurant Mesón El Lago). Dienas piedāvājums pa 22 eiro. Pirmajā ēdienā viens saraksts, otrajā otrs. Nobeigumā saldais un kafija. Visi gardi paēduši. Ja neēdam populārās tūristu vietās, tad cenas ir ļoti labas, kā arī porcijas ir iespaidīgas.
Pāris simtu metru attālumā ir ezers. Nav divu domu, ka pēc tik sātīgas maltītes var paslaistīties blakus ezeram. Tas mums sanāk ļoti labi.
Vēl pēdējie dienas plāni. Raktuvju ciemats, kur iziet centrālo ielu un paskatīties uz raktuvēm no apakšas. Tālāk varam braukt uz māju pusi caur Ponferradu.
Pilsētā ir viens apskates vērts cietoksnis, kas pieejams arī apskatei no iekšas, bet šodien mēs ar laika pārvaldību nedraudzējamies.
Cietokšņa apskatei prognozētais laiks ir vairāk par stundu, bet mēs ierodamies 30 minūtes pirms slēgšanas, tāpēc iekšā netiekam. Nav liela bēda. Apejam apkārt un dodamies mājās. Pirms izbraukšanas maza iepirkšanās, lai nopirktu ko atspirdzinošu. Nav tā, ka visi veikali šodien nestrādā.
Mājupceļš ir relatīvi ātrs. Dzīvoklī ierodamies ar pēdējo gaismu, kas līdz šim vēl nebija izdevies. Lai noslēgtu šo dienu, vēl jāpaveic pēdējais uzdevums. Tiek gatavota pasta, un nedēļa var noslēgties, lai sāktu pirmdienu ar pastaigu plānu.
Gandrīz pēdējais rīts. Mūsu plāns doties brokastīs ārpus mājas, bet man, esot gultā, piezogas doma, ka varētu izlaist. Man patīk gulēt.
Es tomēr pieceļos, un visi esam brokastu vietā, lai uzēstu un dotos mūsu pirmajā taku pastaigā. Iepriekšējās tādi nieki vien bija. Braucam vairāk nekā stundu un esam klāt. Sākumā mazā ciematiņā (Horcadas), kur atstājam mašīnu un dodamies kalnu virzienā.
Plāns ir viegla pastaiga, kas karstajā saulē tāpat nebūs viegla. Ejam un griežamies, griežamies un ejam. Augšas un lejas. Pēc vairākām mazām virsotnēm esam izvēles priekšā. Iet lielajā kalnā (Pico Gilbo), kas nebūs viegli, jo ir diezgan stāvi un priekšā iespaidīgs kāpums īsā posmā.
Izaicinājums šoreiz nebūs visiem. Daži paliek gaidīt. Es un Mikus ejam augšā. Pa ceļam apdzenam dažus gājējus, bet viņiem līdzi ir bērns. Viņam noteikti nav viegli. Pretī nāk arī vecāki cilvēki, tāpēc trase ir pieveicama visiem, bet vismaz nelielai sportiskajai formai jābūt. Pēc intensīva kāpiena esam augšā. Skats ir lielisks. Satiekam kādu pieredzējušu kāpēju, viņam 68 gadi. Viņš teica, ka te labāks skats esot ziemā, kad neesot dūmaka virs kalnu virsotnēm. Viņš ejot šādos pārgājienos katru nedēļu. Vajagot adrenalīnu.
Īsa pauze, un jau jākāpj lejā, jo mūs tur gaida. Lejā eju pa nedaudz citādāku maršrutu nekā augšā. Es teiktu, daudz bīstamāku, jo otrreiz es tur neietu. Labi, ka tas bija īss posms. Drīz vien esam lejā pie pārējiem. Tā nu visi kopā varam doties uz ciematu, lai brauktu uz tuvāko peldvietu.
Pēc peldes dodamies mājup. Diena paskrējusi nemanot. Pa ceļam piestājam pēc saldējumiem. Esam atvēsinājušies arī no iekšpuses.
Vēl pēdējās vakariņas. Pasta itāļu gaumē. Pēdējās sarunas par to, kā sāksim nākamo dienu, kad kravāsim mantas un cikos brauksim uz Madridi, lai lidotu mājup. Aptuvenie plāni gatavi. Atliek izgulēties, lai nākamo dienu pavadītu ceļā.
Mierīgs rīts, labs miegs, brokastis no pārpalikumiem ledusskapī, mantu krāmēšana, un esam gatavi doties ceļā uz Latviju. Saule un karstais laiks tiks nomainīts pret mērenākiem laikapstākļiem.
Iebraucot Madridē, mūs “iepriecina” temperatūra. Aiz mašīnas loga 38 grādi. Tas nav uz ilgu laiku, jo lidostā gaisa temperatūra ir patīkama.
Pēdējās stundas gaisā virs Eiropas un esam mājās.
Bija karsti, bija labi, bija neaizmirstami.