Dziest gaismas un tuvojas laiks, kad kārtējam dzelzs putnam jāvicina spārni, lai noturētos pasakaini zilajās debesīs. Ir laiks lidot uz Itāliju. Lidojums ir nosacīti agrs, agrs manam ikdienas ritmam. Tāpēc var teikt, ka tas ir sācies jau iepriekšējā vakarā. Izdziestot saules gaismai virs Rīgas tiek izmesti pēdējie likumi ar riteni. Vakara izskaņā vēl pēdējās Bačatas un Kizombas dejas, un vēlā nakts stundā esmu mājās. Plakstiņi tiek pieklusināti vien ap trijiem naktī, bet jāceļas jau piecos.
Iepriekšējā dienā jau laicīgi visu esmu sapakojis, ilgi pārcilājot domas, ko ņemt līdzi – dronu vai fotoaparātu, jo abiem nebūs vieta. Šaudoties ar domām izvēlos dronu, tad fotoaparātu, bet beigās izšķirošās domas nosveras par labu dronam. Sacīts darīts.
Karstās Katānijas laika prognozes ļauj mugursomā atstāt minimumu, nekādas biezās drēbes, tā teikt “bez biksēm”. Gulēts ir vien divas stundas, bet pēc sajūtām ir labi pagulēts, jo es iepriekšējā dienā ne tikai sapakoju mugursomu, bet gulēju pēc iespējas ilgāk, kopsummā varētu būt virs 10 stundām. Izlidošana ir svētdienas rītā, un laiks aiz loga ir burvīgs. Lidostā cilvēku padaudz, bet bez nododamās bagāžas mūs nekas neaizkavē it ne mirkli.
Lidojumā dodamies deviņi deju draugi. Mūsu ceļi savijās tieši uz deju grīdas, pat uz vienas deju skolas grīdas. Viens no ceļabiedriem ir itālis (Nikolas), un viņš būs mūsu vietējais galamērķa gids, kā arī ne mazāk svarīgi, mēs dzīvosim viņa ģimenes vasaras māja. Iepriekš apskatītās vietas un peizāžas bildes liecina, ka vieta būs lieliska. Māja kalna malā un tālumā kūpošs Etnas vulkāns.
Kūpot lidmašīnas astei mēs visi varam doties lidojumā uz karsto Itāliju. Pēdējie norādījumi no lidmašīnas satiksmes regulētāja un dzelzs putns ir sācis rūkt. Lidojums būs nedaudz vairāk par trīs stundām, kura laikā var arī pasnaust, kā būs patiesībā, to rādīs laiks.
Kā jau varēja nojaust, tad snaudiens pielavījās nemanot. Viena stunda pulkstenī tika pagriezta dēļ laika zonas, bet otra stunda sapņu valstībā. Aiz loga manāma te sauszeme, te jūrā. Tuvojoties Katānijai lidmašīna ar milzīgu aplī debesīs ir gatava nosēsties. Mūsu kājas skar karsto Sicīlijas zemi, un mēs esam gatavi to apbrīnot. rezervēta viena mašīna, un otra gaida galapunktā. Skaidrs, ka ar vienu mašīnu mēs netiksim līdz turpmākās nedēļas mājvietai, kas atrodas aptuveni 50 kilometru attālumā. Jau minēju, ka esam deviņi ceļotāji. Viens no tiem (Sanita) pievienosies vēlāk vakarā, bet mēs pārējie astoņi rosāmies gar lidostas īres mašīnas kantori. Trīs no ceļotājiem tiek aizvesti līdz vilciena stacijai, kur ļoti operatīvi tiek nopirktas biļetes, jo tās pērk mūsu namatēvs. Vilciens esot atgājis netipiski laicīgi, viņi paspēja un ir ceļā. Tālāk šoferis dodas pie pārējiem uz lidostu, kur mēs malkojam vietējo ekspresso un alu. Alus nekāds, bet kafija gan lieliska. Mirkļi lido nemanot, un mašīna ir klāt. Visi esam ceļā uz nākamo pilsētiņu (Fiumefreddo), uz vasaras māju kalna pakājē.
Kāds ar vilcienu, kāds ar mašīnu, bet pēdējais ceļabiedrs lidmašīnā no citas valsts. Iebraucot pilsētā, ceļmalās, redzam tik daudz atkritumus, vietām tie izskatās pat mērķtiecīgi aizdedzināti. Nedaudz drāmas, jo kopumā ne visur ir atkritumi, un nekontrolēta degšana bija reta parādība.
Pēc pārlidojuma visi esam izsalkuši, un vēlamies ieturēt pusdienas. Namatēvs (ar uzslavu, par uzņemšanu, apkārtnes izrādīšanu un gatavošanu itāļu gaumē!) mums iesaka vietējo kafejnīcu ar dažādiem gardumiem. Ēdam ledus saldējumu (Granita) ar maizīti (Brioches col tuppo). Vietējo pončiku, rīsos ietīts gaļas sautējums, kas apcepts eļļā (Arancini – tipisks “ielu” ēdiens). Un normālu studentu picu, proti, pica, kurai pa virsu ir frī kartupeļi, desiņas un vēl kaut kas. Pēdējie kafijas malki, un esam paēduši, lai atkal ar diviem piegājieniem nokļūtu uz māju, kur paliksim, jo pati pilsēta ir jūras krasta. Attiecīgi vilciena stacija tur pat blakām. Būtiski pieminēt mūsu namatēva esamību mums blakus. Nav pārliecības, vai tā cena par maltīti bija ļoti maza vai tā bija vietējā cilvēka priekšrocība, bet par visu, ko mēs apēdam un izdzērām, vidēji uz cilvēku samaksājām seši eiro.
Ierašanās naktsmītnē (mūsu mājās turpmākās septiņas dienas) ir lieliska. Trīs stāvu māja kalna pakājē. Aši sadalām telpas, kur gulēsim un izbaudām skatus. Vārdos nevar ietērpt burvīgo skatu, ko sniedz apkārtne. Vienā pusē Vidusjūra, bet otrā pusē Etnas vulkāns, kas nedaudz paslēpies mākoņos. Dienā, kad ielidojam, nedaudz uzlīst, kas ir ļoti atvēsinoši. Pa dienu te ir ap 30 grādiem. Pirmā diena ir iepazīšanās diena, tāpēc nekur neplānojam doties.
Vakars pienāk ātri. Vakariņās pasta jeb makaroni itāļu gaumē. Kā dzēriens, protams, vietējais vīns. Pie vakariņu galda sēžamies astoņi cilvēki, jo pēdējais ceļabiedrs (Sanita) vēl tikai ielido Katānijā. Izliekot pa šķīvjiem pastu, saprotam, ka Sanitai nekas nepaliks, un brālīgi izveidojam devīto porciju. Visi apmierināti un paēduši, laiks pabaudīt pilsētas skatus. Tikmēr mūsu turpmāko dienu šoferis (Jānis) dodas pakaļ Sanitai uz lidostu. Viens mirklis, un viņi ir atbraukuši. Ar čalošanu par vietu, laiku un sajūtām beidzas mūsu pirmā diena.
Otrā diena jeb pirmdiena sākas nesteidzīgi. Faktiski tādas būs arī visas nākamās dienas: “Nāks rīts, tad arī domāsim”. Kāds no ceļabiedriem iemūžina saullēktu, bet lielākā daļa to palaiž garām, jo var taču pagulēt.
Rīts sākas ar kopīgām nelielām brokastīm (vietējās picērijas picām un maizītēm). Pēc tam daļa dodas uz jūru, es tai skaitā, bet daļa paliek mājās un plāno pusdienas.
Kad esam atgriezušies no slapināšanās pa sāļu jūras ūdeni, sēžamies pie galda, lai baudītu Nikolasa taisītās kraukšķmaizītes (Brusketas) un salātus. Internetā atrodamas neskaitāmas receptes, kā tās (maizītes) gatavotas, kā tās vajadzētu gatavot, bet mums viss bija vienkārši un gardi. Apgrauzdētas maizītes olīveļļā (olīveļļa par daudz nebūs, jo tā mums tērējas, kā ūdens), pa virsu apcepti tomāti, kā noslēgums pa virsu Stracciatella siers (pēc konsistences līdzīgs Mocarella sieram, tikai garša citādāka).
Pēc pusdienām nolemjam doties uz Alkantaras upes parku (Alcantara River Park). Ieejas maksa ir simboliska (1,5 eiro), ja izmanto kāpnes. Parkā ir pieejamas dažādas takas, pēc atsauksmēm internetā, tās labāk izstaigāt pašiem, ja ir salīgi cilvēki tad ar hidrotērpu, ja tāds ir pieejam, jo upes ūdens ir pavēss. Kā arī svarīgs ir gadalaiks, lai ūdens līmenis ir atbilstošs, un takas pieejamas. Mūsu kompānija izstaigā un piespiedu kārtā izpeldas pa auksto ūdeni. Sajūtas neaprakstāms. Tālāk dodamies nedaudz lejup pa straumi un izbaudām vakaru ar fonā skanošu latino mūziku, dejām un burvīgajiem skaitiem. Laiks atgriezties mājvietā, baudīt zvaigžņotās debesis, pilsētas skatus, degustētu nākamo pastas versiju (pastas variēja gandrīz katru dienu, un visas bija gardas) un noslēgtu dienu ar dažām dejām.
Pirmdienā esam atpūtušies, otrdienā ir laiks nedaudz pastrādāt. Jau otrdienā droši var teikt, ka rīts kā rīts, mierīgi, nesteidzīgi un priecīgi. Nedaudz uzēdam un sadalām pienākumus, kurš un ko darīs, jo šodienas plānā nelieli uzkopšanas darbi. Sievietes dodas piemājas dārzā salasīt citronus un mango. Dārzā vēl ir greipfrūti un citi citrusa augi, bet tie vēl nav gatavi. Vīri tiek instruēti par darbiem piemājas dārzā. Mēs salasām nozāģētos kokus un zarus, lai tos nogādātu piemājas šķūnītī. Ņemot vērā mājas apkārtnes reljefu, tas nav vienkāršs uzdevums. Nikolas mums visiem gatavo jaunu pastas versiju, mūsu daiļās sievietes viņam palīdz. Viss ieplānotais koku savākšanas process netiek pabeigts, jo mūs pārtrauc pusdienu sauciena skaņas (pusdienas mēs katru dienu ēdām ap trijiem vai pat vēlāk).
Klāt nākamā pastas versija un pašu salasītie augļi (ļoti garšīgu un saldi). No salasītajiem citroniem plānojam taisīt vietējo dzērienu Limoncello, ne tik saldu, kā to pārdod Latvijas veikalos. Paēsts, pastrādāts (atlikusī darba daļa atlikta uz citu dienu), laiks visiem kopā doties uz jūru.
Pa jūras ūdeni spēlējamies kā bērni, viļņi mūs gāž no kājām, bet mēs to izbaudām. Ūdens ir silts, kā karstā Latvijas vasaras dienā, jo šobrīd Latvijā ir par vismaz 15 grādiem zemāka gaisa temperatūra, nemaz nerunājot par ūdens temperatūru. Pie jūras pavadām visu atlikušo dienas daļu (gaišo dienas daļu). Saule septembra sākumā aust ap 6:30, un riet ap 19:30.
Atgriežoties mājvietā, dienas plāni nav izsmelti, prātā Limoncello darbnīca, citādākas kraukšķmaizītes un noslēgumā latino ballīte ar Salsu un Bačatu. Pienākumi sadalīti, maizītes apēstas, varam doties padejot. Dejas, vieta un atmosfēra lieliska. Viens mīnus jāmin pie deju ballītes. Vietējie smēķē burtiski blakus deju placim, dūmi vietām griežas kā vulkāns, bet tas ir sīkums uz kopējā sajūtu fona. Diezgan vēlu atgriežamies mājvietā, daži mirkļi un lielākā daļa izklīst pa gultām, lai dotos sapņu valstības ceļojumā, un pamostos jau nākamajā dienā.
Iepriekšējā diena bija gan ražīga, gan gara, tāpēc loģisks iznākums ir šīs dienas celšanās režīms, visi ceļas nedaudz vēlāk, kā nu kurš. Ātrās brokastis ar pārslām, kafija un domas par dienas aktivitātēm.
Šodienas plānā vulkāna Etna apmeklējums. Dažu vulkāna pakājes taku izstaigāšana. Uz pašu augšu neplānojam doties. Līkumots un augšupejošs ceļš. Ceļā tiek pavadīta aptuveni stunda. Etnas pakājē ir stāvlaukumi un suvenīru veikaliņi, ko labprāt apskatām. Stāvlaukums izmaksā trīs eiro par visu dienu. Liela daļu suvenīri ir gatavoti no vulkāniskiem iežiem, kas tagad rotā mūsu rokas un kaklus. Sanitai nākas īrēt apavus. Lai dotos takās, nav obligāti nepieciešami speciāli apavi, bet tiem būtu jābūt ērtiem, kā arī tos būs viegli sasmērēt. Visi nopakojamies ar ūdeņiem, un dodamies pastaigā. Temperatūra solās nokristies par aptuveni 10 grādiem, tāpēc džemperis varētu noderēt. Man visa pastaiga bija komfortabla ar t-kreklu. Pašā augstākajā vulkāna punktā temperatūra ir tuvu 10 grādiem, tur gan būtu nepieciešams, kas siltāks, mūsu taku līmenī temperatūra turējās ap 20 grādiem, vietām nedaudz zemāk.
Mūsu izvēlēto pastaigas maršrutu var izbraukt, kā ekskursiju, bet tad nevarēs iziet visus interesantākos līkumus, jo tie bija vislabākie. Skaisti skati, svaigs gaiss un nezūdošs smaids. Dažās takas vietās jābūt piesardzīgiem, jo tieši blakus tām ir iespaidīgi caurumi zemē, bet tas kopumā rada vēl lieliskāku kopskatu.
Atgriežoties stāvlaukumā, saprotam, ka te būs jāatgriežas (nākotnē), lai apskatītu vēl neredzēto. Dodamies atpakaļ uz mājvietu. Daļa no mums paliek brīvsolī pa māju, bet daļa dodas uz jūtu peldēties. Nav grūti uzminēt, kuri (ak, sievietes, un šoferis Jānis) brauca uz jūru.
Vakars solās būt īsta degustācijas meistarklase no vietējām jūras veltēm. Plānā doties uz vietējo restorānu, kas no mūsu mājvietas atrodas 10 minūšu gājienā. Tik daudz un dažādi ēdieni, ka reibst no skata vien. Viss tik gards, ka katru reizi atceroties skatu, mutē saskrien siekalas. Mēs visu nespējām apēst, lai gan mēs ēdām tikai starterīšus, kas ir aptuveni puse no lielā komplekta, kur iekļauts pamatēdiens. Līksmi un garšīgi. Sajūsmas pilni soļojam atpakaļ uz mājvietu, ar vienu roku pieturot pilno vēderu. Burvīga atmosfēra un ēdiens.
Vakara izskaņā, kārtējo reizi, baudām āra skatus ar vietējo vīnu un sarunām par dienas piedzīvojumiem.
Ceturtdiena sākas ar izbraucienu uz Katāniju ar vilcienu. Krājoties dienām, rīta cēlieni ir izplūdušāki, un kopā stabili savācamies tuvāk pusdienas laikam. Izbrauciens uz Katāniju būs astoņu cilvēku sastāvā, jo Nikolas vēlas padarboties pa māju un atpūsties, bet mēs ar divām ekipāžām braucam uz vietējo dzelzceļa staciju, noliekam mašīnas, un braucam uz Katāniju. Fiumefreddo mums ir bezmaksas autostāvvieta, un vilciena biļete ir 4,20 eiro uz cilvēku. Nikolas mums tā ieteica, jo Katānijā varētu būt problēmas ar autostāvvietām (atrast vietu), un tās varētu būt par maksu, kā arī šādā variantā mums būs pieredze ar sabiedrisko transportu. Biļetes nopirkt ir vienkārši (vieglāk kā papildināt e-talonu Rīgas biļešu automātos). Pirms kāpt vilcienā, biļetes jāvalidē aparātos, kas atrodas tur pat blakus biļešu pirkšanas automātiem. Vilcienā, abos virzienos, bija kontrole, un bezbiļetnieku sodi ir lieli.
Vilcienā, kā mašīnā, ērti un komfortabli. Katānja pēc aptuveni 40 minūšu ripošanas ir kāt. Esot astoņiem cilvēkiem ir grūti vienoties par vēlamajiem pastaigu maršrutiem, tāpēc sākotnēji apskatam tipiskākās tūristu vietas visi kopā, bet drīz vien sadalāmies mazās grupiņām, un izklīstam pa pilsētu. Daži no mums uzduras atkritumiem, un saņem negatīvu pieredzi no Katānijas, bet es uz mans dienas ceļabiedrs (Andrejs), esam izvēlējušies skaistākos ceļus un vietas, tāpēc mums paliek lielisks priekšstats par pilsētu, cilvēkiem un kopējo atmosfēru. Tiek apmeklēti daudz veikali. Apskatītas, mērītas un pirktas dažādas drēbes, smaržas (izlejamās, ar milzīgu izvēli un krietni lētāk kā Latvijā, tāpēc tās iepērkam vairumā) un suvenīri. Laiks rit ļoti ātri. Pirms atgriešanās Fiumefreddo, visi kopīgi satiekamies uz pēcpusdienas maltīti. Nekādu pārsteigumu. Pasta un vīns! Esam gatavi atgriezties. Atgriežoties Fiumefreddo, mēs dodamies uz pludmali, kā arī no mājām tiek paķerts Nikolas. Saule praktiski aiz kalna, un pie jūras mūs tā aplaimo īsu mirkli, līdz tā aizslīd nākamajā dienas ciklā.
Vakara izskaņā jauna pastas versija Nikolasa izpildījumā. Protams, arī kaukšķmaizītes! Uz vakariņu laiku mums pievienojas vēl divi viesi (Jekaterina ar draugu. Drauga vārds iespējams ir Pius, bet neesmu pārliecināts). Pasta izkūst, kraukšķmaizītes pazūd kā burvju trikos.
Turpinājumā rodas ideja doties uz deju ballīti, bet mēs sadalamies divās frontēs, un uz ballīti dodas viena ekipāža, bet otra paliek mājās un turpina darboties ar Limonchello brūvēšanu. Sanāk savdabīgas garšas brūvējums, bet ātri to likvidējam, lai mūsu meistardarbu neredz Nikolas, kurš ir ekipāžā, kas devās uz ballīti. Labi gan mums palicējiem, gan ballītes apmeklētājiem. Palicēji izbauda mieru un skatu, bet dejotāji priecājas uz deju grīdas, lai gan viens no apmeklētājiem nebija sajūsmā (Mikus). Mikum dienas laikā uz zemes nokrita telefons, un tā displejs saplaisāja. Kā teica pats Mikus: “Šī bija mana sliktākā ceļojuma diena”. Nogurums piezogas nemanot, un gulta sauc, lai atpūšamies nākamajai dienai.
Piektdienas vienmēr ir labas dienas. It īpaši, ja tās sākās Sicīlijā, kur aiz loga (un arī pirms loga) ir 30 grādu temperatūra, bet tikmēr Latvijā laika prognozes rāda 10 grādus un lietu. Rīts ar pārslām, jogurtu un kafiju. Šodienas plānā vēl viens izbraukums, kur dosimies visi. Brauksim uz Taorminu, apskatīt nedaudz vēstures, burvīgus skatus uz piekrasti un iedeguma ķeršana pludmalē.
Jāpiemin, ka bieži izmantojām maksas ceļus, kas ir relatīvi lēti. Izbraucot no Fiumefreddo uz maksas ceļa tiek paņemts talons, bet iebraucot Taorminā, noslēdzot maksas ceļu, tiek atgriezts talons, par ko tiek veikta samaksa aptuveni 1,00 eiro apmērā. Maksājam ar skaidru naudu. Atgriežot talonu, pa dienu mūs apkalpo cilvēks, bet naktī arī šis process bija automatizēts, bez cilvēka iesaistes.
Laiks pieminēt braukšanas kultūru. Mammamia! Ceļazīmes ir ar “rekomendējošu” raksturu, ceļa apzīmējms ir relatīvs jēdziens. Stop zīmes ir tikai skaistumam. Mēs (precīzāk būtu Jānis, Andrejs un Nikolas, jo tieši viņi bija visu dienu auto vadītāji) ar to lieliski tiekam galā, un ātri adaptējamies. Papildus, ārpus pilsētas, nepārredzamajos ceļa posmos, dienas laikā, tiek aktīvi izmantots automašīnas skaņas signāls, tādējādi brīdinot tuvumā esošos par automašīnas klātesamību.
Ierodoties Taorminā, noparkojamies tuvu pludmalei, un visi dodamies iedegt. Burtiski iedegt, jo sarkanās ādas vakarpusē par to tiešā veidā liecinās. Skats ir lielisks, ūdens silts, vienīgi ne visa krasta līnija ir vienlīdz labi izstaigājama, dēļ lielajiem akmeņiem. Esot pludmalē, esam liecinieki arī kādam traģiskam notikumam. No jūras tiek izvests vīrietis gados, kas visticamāk bija nodarbojies ar niršanu, spriežot pēc hidrotērpa. Tiek veikta ilga atdzīvināšanas procedūra, līdz ierodas ātrās palīdzības ekipāžas, kas drīz izsaka verdiktu – viss.
Pēc pludmales apmeklējuma dodamies pastaigā uz pilsētas centru. Lai nokļūtu kalna augšpusē, izmantojam gaisa vagoniņu. Pa pilsētas tūrisma ielām plūst daudz cilvēku, bet satumstot šis ieliņas bija tik pilnas, kā koncerta laikā pirmās rindas. Pēc sauļošanās gribas ēst, visi kopā atrodam vietu, kur iestiprināties, pareizāk būtu teikt, ka Nikolas atrod vietu, jo saņēma ieteikumu no sava brāļa. Gardas picas un Lazanja. Vēl kopējs vēsturiska objekta apmeklējums (Senais teātris (Teatro Antico di Taormina)), un vēlreiz varam izklīst brīvajā pilsētas apmeklējumā, kas tiek veiksmīgi realizēts.
Tumsa pielavās nemanot, un laiks visiem satikties, lai atgrieztos mājvietā, lai dotos uz nākamo deju ballīti, kas būs Katānijā. Nokļūstot mājvietā, atsvaidzināmies, pārģērbjamies un esam gatavi doties. Mājās paliek viens no ceļabiedriem, šoreiz Aleksandrs.
Šī latino deju ballīte noteikti nebija tik laba, kā pirmā, bet bija laba. Te skanēja gan Salsa, gan Bačata, gan Kizomba. Bija arī deju animācijas. Visinteresantākais bija mirklis, kad DJs paziņo, ka būšot 20 minūšu pauze, kuras laikā skan klasiska klubu mūzika, un dejo visi, gan jauni, gan veci. Nedaudz pakratāmies moderno dziesmu ritmos un nolemjam doties mājup. Laiks gulēt.
Pienākusi pēdējā pilnā diena, kad esam šajā burvīgajā vietā. Dienas plāni nav lieli. Ir jābauda. Sievietes tiek aizvestas uz pludmali, kur viņas pavada praktiski visu dienu. Mēs paliekot mājās nolemjam pabeigt iesāktos koku un zaru savākšanas darbus, ko arī veiksmīgi realizējam. Kopumā tika savākta iespaidīgs krāvums ar kokmateriālu. Noslēdzam darbu ar vietējo alus brūvējumu, kas sutā liekas varen garšīgs un atmosfērai iederīgs. Laiks vēl daudz, varam sakopt savas istabas, salasīt mantas un sagatavoties rītdienas braucienam. Papildus tiek brūvēts korekts Limoncello, jo palīdz Nikolas.
Darbi apdarīti, vieta sakopta, arī mēs varam doties uz pludmali, lai baudītu pēdējā vakara mieru jūras krastā. Viss notiek nesteidzīgi. Sagaidot saulrietu, dodamies atpakaļ uz mājvietu, lai gatavotu pēdējās vakariņas. Viena ekipāža dodas pa tiešo uz māju, otra caur veikalu, lai sapirktu visu nepieciešamo. Tiek gatavots! Nemaz neminēšu, ko mēs gatavojām, jo tam jau būtu jābūt pašsaprotamam. Viss ir gards, un tiek apēsts līdz pēdējam krikumam. Pēdējie skati pirms aizveras plakstiņi, jo pēc pāris stundām būs jādodas prom.
Klāt pēdējās dienas agrais rīts. Uz lidostu dodamies divos cēlienos. Pirmā grupa uz lidostu tiek vesta 5:00. Ilgāk pagulēt paliek sievietes un namatēvs, pārējie paņem jau iepriekšējā vakarā sakrāmētās somas, tai skaitā es, un esam gatavi doties. Saule vēl slēpjas aiz horizonta, tiek pārlaisti pēdējie skati uz kalna pakājes pilsētu Fiumefreddo, esam ceļā. Jābrauc ap 50 minūtēm. Esam ieplānojuši palielas laika rezerves, un brauciens uz lidostu paskrien ātri. Ceļi vēl ir relatīvi tukši, jo vietējie vēl saldi čuč. Pirmajai grupai sasniedzot lidostu tiek iedzerta rīta kafija. Gaidot pārējo ceļabiedru ierašanos iekārtojamies pie izlidošanas vārtiem un snauduļojam.
Aiz logiem saule uzlec strauji un līdz ar to sarodas pilna lidosta ar cilvēkiem. Visi esam lidostā, īres mašīna nodota un drošības kontroles izietas. Daļa no ceļabiedriem dodas iestiprināties, tikmēr es sastopos ar sauļošanās sekām no Taorminas. Tās izteikti parādās tieši lidostā. Mazi asi kniebieni zem ādas, ko īsti nevar nosaukt par sāpēm, bet rada tik spēcīgu diskomfortu, ka nespēju atslābināties. Au! Izmantoju viena ceļabiedra piedāvāto smēri, un kopā dodamies uz labierīcībām to uzsmērēt. Nepalīdz. Nepatīkamās sajūtas turpinās. Ar dažiem ceļabiedriem dodamies meklēt smēri, kas atvēsinātu un dotu kaut nelielu atvieglojumu. Tiek nopirkts pēc sauļošanās krēms, kas sniedz kaut nelielu atslābinoša efektu. Pēc laika mums jau sākas iekāpšana lidmašīnā, tāpēc tur pat netālu tieku iesmērēts ar krēmu, un varam stāvēt rindā uz iekāpšanu.
Rīts bija garš, taču nu jau esam lidmašīnā. Ar nelielu laika nobīdi lidmašīnā ir augstu gaisā, un visi esam ceļā uz mājām. Arī itāļu namatēvs, jo Latviju jau kādu laiku sauc par savām mājām.
Pirmā lidojuma stunda man paiet nelielā miglā, jo īsais nakts miegs dara savu, par ko šoreiz esmu priecīgs, jo tās saules pēdas… tomēr nākamā stunda ir ļoti nemierīga, kas tiek veiksmīgi izturēta, un pēdējā, jeb trešā lidojuma stunda ir visai mierīga. Zem ādas vairs neviens nekniebj, vismaz tik intensīvi, lai to nevarētu izturēt. Tiek pieveikti pēdējie debesu metri, un esam gatavi piezemēties.
Pēdējie apskāvieni un atvadas pie lidostas.
Paldies visiem, kuri šo ceļojumu papildināja ar savu klātbūtni. Sevišķs paldies Nikolasam, jo bez viņa šāds ceļojums nesanāktu, kā arī Sanitai, jo viņa kopā ar Nikolasu bija tā iniciatori.
Ceļabiedri: Aleksandrs, Andrejs, Jānis, Nikolas, Mikus, Baiba, Ketija, Sanita, Ulvis