Līgo svētku svinēšana latviešiem ir izsena tradīcija. Katrā Latvijas nostūrī tiek kurti ugunskuri, dziedātas Līgo dziesmas un griezti danči. Šogad Līgo vakaru pavadīju Kurzemes pusē. Faktiski trīs dienu garumā. Taču šoreiz ne tika daudz par svinēšanu, kā par redzēto un piedzīvoto kopumā.
Līgo vakara mērķis atrodas Sārnatē, aptuveni 30 minūšu braucienā no Ventspils, bet izbraukšana ir no Rīgas. Attālums liels, ja skatās Latvijas kontekstā. Kā teica viena no līgotājām (viņa ir no Itālijas), tad viņai šāds attālums nešķiet liels, un nav jau brīnums, ja salīdzina valstu lielumus.
Pirmā pieturvieta – Tukums, vieta, kur tiek apēsti pirmie saldējumi. Es tieku pie visai branga saldējuma, proti, 1200 ml iepakojuma. Tiekot pie saldējumiem, tālāk dodamies apskatīt Latvijas resnāko Ozolu, kas atrodas netālu no Tukuma. Vien 15 minūtes, un esam klāt pie resnā ozola (Kaives Senču ozols). Pie ozola novietots uzraksts, ka tas ir resnākais Austrumeiropā, bet internetā atrodamie resursi liecina, ka tas ir resnākais vien Baltijā, bet Austrumeiropā ir tikai 11. vietā. Toties viņš vēl aug, jeb plešas resnumā.
Laikapstākļi ārā ir burvīgi un gaisā jūtama svētku atmosfēra, ko ar vārdiem grūti aprakstīt. Pirms dodamies, tālāk, uz Kuldīgu, pa ceļam piestājam pie kāda lauka, lai noplūktu dažas Magones, ko pēcāk iepīt vainagos. Kuldīga ir ne tikai mūsu apskates punkts, bet arī pieturvieta vakara galdam. Pašā Kuldīgā apskatām vien dažas vietas, jo brauciens nav kā ekskursija, bet gan punkti kartē, kas noteikti nav taisnākais ceļš uz Sārnati, bet toties gana interesants. Starp ceļa biedriem izskan doma, ka Kuldīga ir pārāk skaista tik ātrai apskatei, un te noteikti jāatgriežas ilgstošākā klātbūtnē.
Ja skatās kartē, tad mēs metam līkumus tur, kur vien tas iespējams, jo nākamā pietura ir Alsunga, kur tiek meklēti vietēji Sklandrauši, viens no šī reģiona tradicionālajiem ēdieniem. Klasiskais Sklandrausis ir burkānu oranžajā krāsā, bet ceļmalas bodītē piedāvājumā vēl ir divi papildus Sklandraušu veidi, Sievu un Vīru sklandrausis. Vīru versija beigusies, bet Sievu versija ir pildīta ar āboliem un biezpienu. Lielais vairums pieturās pie klasikas. Manas pirmās atmiņas par Sklandrausi ir teju 10 gadus vecas, un toreiz nebiju sajūsmā. Toreiz, sklandrausis bija auksts un nebiju sajūsmā no garšas, bet šoreiz sklandrauši bija pirmā svaiguma un vēl silti. Pavisam cita garša – laba garša – atmiņās esošā sliktā pieredze tika dzēsta un aizvietota ar jaunu, daudz pozitīvāku pieredzi.
Kā jau īsti līkumotāji, vēl nesteidzamies uz galapunktu, bet izmetam līgumu gar Jūrkalnes stāvkrastiem, un esam gatavi doties uz nozīmēto Līgo svinēšanas vietu.
Es uz šo izbraucienu skatījos kā uz atpūtas izbraucienu no dunošās pilsētas, un redzot to, kas mūs sagaidīja galapunktā, es tā arī sajutos – prom no pilsētas, vietā, kur daba ir vairākumā. Līgotājiem izkravājot mantas un uzstutējot teltis, varam baudīt vietu, laiku un viens otra klātbūtni. Jūras krasts mums ir acu skatiena attālumā, un uz to dodamies ne reizi vien.
Līgo vakaram ritot savu gaitu, rīta gaisma pielavās nemanot, laiks lutina. Kā jau minēju šoreiz ne par svinēšanu. Laiks vienmēr rit ātrāk, ja tas ir labs.
Jauna diena sākas nesteidzīgi. Tā, kā mēs to vēlamies. Dienas plānā ir izbrauciens pa reģionu. gar krastu līdz Liepājai. Pirmā pieturvieta ir Pāvilosta, kur visi kopīgi dodamies ieturēt pusdienas. Pēc kārtīgas paēšanas uzkāpjam skatu tornī ar ļoti stāvām kāpnēm. Noteikti nebūs paredzētas visiem.
Gaisā manāms vējiņš, kas uz Liepāju mūs sauc. Tālāk nonākam Liepājas Ziemeļu fortos. Pamatīgi apskatot pagātnes atstātās liecības, tālāk braucam uz Liepājas otru pusi, kur pie debess juma jau klauvē vakars, tāpēc izmetot mums tik labi pazīstamos līkumus, mēs aši pošamies atpakaļ uz Sārnati, lai aizvadītu tur vēl vienu nakti. Dienas laikā nedaudz sakarsu saulē, iespējams tāpēc šī nakts man šķita aukstāka, bet varbūt tā tāda arī bija. Krietni pāri pusnaktij es “laicīgi” devos gulēt.
Pēdējā rīta izskaņā, mēs nesteidzīgi devāmies pastaigā gar jūru, pasakains skats, kad vienā debess pusē ir negaisa pazīmes, bet otra pusē saule ar mākoņiem spēlē spēles.
Tā nu izbaudot pēdējos dabas valdzinošos skatus, jau pēc mirkļa esam mašīnās, un ceļā uz mājām. Pa ceļam mūs apciemo negaiss un tā radītie dabas skati.
Mājas!