Acis vaļā, acis ciet, acis vaļā un atkal ciet. Diena pirms lidojuma uz Romu. Lidojums paredzēts pēcpusdienā, tādējādi ar aktivitātēm pirms lidojuma nav jāsteidzas. Naktī pirms lidojuma skatos asa sižeta filmas un tās turpinu arī sapņos, ko apzinos brīdī, kad pamostos no līdzīgiem sižetiem, kur galvenais varonis esmu es. Sapņu galvenā tēma ir nodevība. Daudz domu par digitālo drošību un tās nozīmi manā ikdienā un darbā. Domas par to, ka cilvēkus šajā jomā vajadzētu vairāk izglītot, bet apzinos, ka arī man varētu misēties ar digitālajiem krāpniekiem.
Pamostoties no rīta, viena no pirmajām ziņām, ko saņemu ceļojuma kopējā čatā ir par tēmu, ko domāju pa nakti. Mūsu rezervētā dzīvesvieta Romā nav īsta un esam krāpnieku upuri. Tiek domāts par risinājumiem, kā ātri atrast jaunu dzīvesvietu uz turpmāko nedēļu, bet šos jautājumus atliekam uz kopējo sanākšanu jau lidostā. Atsaucoties uz Jāņa stāstu, tad kāds viņa paziņa esot nakšņojis siltāka klimata valstīs tikai ar palagu. Mēs ar humoru apspriežam mūsu nelielo starpgadījumu ar dzīvesvietu, un esam gatavi lidot uz Vīni. Jā, Vīni, jo mūsu lidojums ir ar vienu pārsēšanos, jo pa ceļam vajag nedaudz paklausīties klasiskās mūzikas.
Latvijā laiks ir lielisks, netipiski siltas dienas rudenim, lai gan ir cilvēki, kuru drēbes jau manāmi atgādina atbilstošo gadalaiku. Pirmā lidojuma daļa paskrien jeb palido nemanot. Pat piezemējums Vīnē ir tik lēzens, ka līdzbraucēja pārjautā vai tiešām jau piezemējāmies. Lidosta mierīga, bet lielāka par Rīgas lidostu.
Mūsu mazā, četru cilvēku kompānija, iepazīstot vietējās lidostas līkločus, sagaida saulrietu un ir gatava jaunam lidojumam uz īsto galamērķi. Gaidot nākamo lidojumu tiek sakārtots jautājums par jauno dzīvesvietu un palagu plāns tiek atlikts uz citu reizi.
Esam lidmašīnā, kur vienā pusē ir nakts, bet otrā pusē ir oranžs saulriets, ko Latvijā mēdzam piedzīvot kartsās vasaras dienās vai gluži pretēji, aukstās ziemas dienās (šo mēs secinām nelielā diskusijā grupas ietvaros).
Sākot lidojumu, kā jau katru lidojumu, tiekam informēti par drošības pasākumiem. Šoreiz to pieminu, jo balss atskaņotājos mūs informē, ka to darīs divi itāļi, kuri nav sevišķi skaisti, bet toties patīkami cilvēki. Mazās izklaides un tumsa pārņem visus skatus ārpus lidmašīnas. Citējot savu pārfrāzēto teicienu savā pēdējā dzejas grāmatā, kur visi mani ceļi ved uz digitālo pasauli. Šoreiz mani ceļi, bez pārfrāzēšanas, ved uz Romu. Diez vai pirms tūkstošs un vairāk gadiem, kāds romietis spētu pat iztēloties, ka uz Romu ceļi vēdīs pat pa gaisu.
Varētu likties, ka nākamā rindkopa jau liks manas kājas uz siltās Itālijas zemes, bet nē. Stjuarts izmet nākamo stāviņa frāzi, tirgojot loterijas biļetes, kur var laimēt pat miljonu. Viņš izsaka vēlmi dalīties ar lielo laimestu, bet dalīties vajadzēs kādam no pasažieriem, jo tieši viņiem jāpērk loterijas biļetes. Uzmanīgi klausos stāviņa atkārtojumu itāļu valodā, bet manas valodas frekvences nestrādā un ir tikai trokšņi.
Runājot par Romu. Mūsu ceļotāju grupa ir deju draugi, un uz Itāliju braucam pie itāļu draudzenes, kura aptuveni gadu nodzīvoja Rīga, un tikai dienu iepriekš atgriezās Itālijā. Var tikai minēt, kur mēs viņu iepazinām, protams, uz deju grīdas. Savos iepriekšējos rakstos esmu viņu pieminējis, tā ir Valērija. Viņa būs mūsu namamāte Romai. Pirms izkāpt no lidmašīnas jāmin kārtējais stāviņa joks, šoreiz no paša pilota. Romā ieradāmies 15 minūtes pirms paredzētā laika un pilota vārdiem sakot, tik ātri nespētu pat komiksu varonis Zibsnis (flash).
Roma! Lidmašīna iztukšojas strauji un mūsu plaušās ieplūst dienvidu valstīm raksturīgais gaiss. Pirmie pirkumi Romā. Pērakm vilciena biļetes uz centru, ar trīs mēģinājumiem pie viena no biļešu automātiem saprotam, ka nesanāk, jo aparāts nestrādā. Dodamies uz vilciena staciju, kas atrodas blakus ēkā. Tieši pie vilcienu kontrolpunkta ir nākamie biļešu automāti. Pērkam četras biļetes – tas nozīmē, ka esam mini grupa un 56 eiro vietā jāmaksā 40 eiro. Vilciens, sarunas un esam Romas centrā, kur mūs sagaida Valērija.
Valērija mūs apgaismo, ka šobrīd Romā notiek metro remontdarbi un nakts stundās metro ir aizvietots ar autobusu, kas dublē metro līniju. Tiekam pie metro/autobusa biļetēm un esam gatavi doties uz pagaidu mājām nedēļas garumā. Autobuss ir diezgan pārbāzts, kā Rīgas aktīvākajās stundās. Dažas pieturas un esam dzīvokļa rajonā un varam doties iekārtoties.
Dzīvokļa māju kvartālā notiek māju fasāžu remontdarbi. Mūsu mājai tai skaitā. Turpmākās dienas mūsu logi būs aizvērti, bet mūs tas nesatrauc, jo mājās esam tikai pa naktīm un no rītiem acis vēl nav pietiekami atvērtas, lai mēģinātu izmantot logu primāro funkciju.
Valērija mūs ne tikai sagaidīja pie vilciena termināļa, bet brauca kopā ar mums uz dzīvokli, palika pie mums pa nakti. Un pats galvenais, bija pagatavojusi mums vakariņas. Grūti iedomāties labāku sagaidīšanu. Mums ļoti paveicies, ka ar mums ir Valērija, jo turpmākajās dienās tas būs nenovērtējami. Tiek ēsta pasta un dzerti pirmie Vīni, kas nedēļas garumā būs kā ūdens pie katras ēdienreizes. Sadalot istabas un gultas, ķeramies pie to izmēģināšanas.
Ne visiem pirmā nakts paiet ar saldu miegu un krāsainiem sapņiem, bet man tā paiet ātri. Klāt pirmās dienas tūristu apskates objekti. Pateicoties Valērijai, mēs varējām neiespringt par to, ko skatīties un kādā secībā to darīt. Mēs faktiski ieplānojām tikai Vatikāna muzeju apskates laiku, kad bijām Latvijā. Viss pārējais tikai domāts uz vietas Romā. Apskates objektu virzienā dodamies ar kājām un izbaudām silto laiku.
Pirms doties apskates objektu tūrē, vajag uzkrāt enerģiju, un darām to ar brokastīm itāliešu stilā, proti, saldās brokastis un kapučīno. Šis arī būs vienīgais izteikti saldais rīts, jo pārējos rītus pieturamies pie savas mentalitātes un brokastīs ēdam sāļākas lietas. Kā piedevas izvēloties vīnu jau brokastīs.
Šķērsojam Romas vecpilsētas robežu, reālu mūri, kas te saglabājušies uz katra stūra un esam pie mūsu pirmā apskates objekta. Bazilika (Basilica di San Giovanni), kas ne gluži pārsteidz ar lielo izmēru, jo Romā visas vēsturiskās ēkas ir ļoti lielas un plāšas, bet uzmanību piesaista dažādi mazie artefakti uz katra stūra. Ieeja bazilikā ir ar mantu kontroli, kas Romā ir pie lielākajām un nozīmīgākajam ēkām. Kā arī pie vairākām ēkām tika manīti vīri ar automātiem, lielākoties pie izejas punktiem.
Kā jau visas impērijas, arī Romas impērija uz savu mājvietu veda daudz artefaktus no citām kultūrām. Romā uz katra stūra var atrast pa kādam obeliskam, ko rotā Ēģiptiešu simboli (kopā 13 senie obeliski). Bazilikas pagalma pusē ir pirmais obelisks, ko apskatam. Tiekam izglītoti, ka visi Romas obeliski, ko rotā, tā saucamie pagānu simboli (saskaņā ar katoļu reliģiju), ir papildināti ar krusta simbolu obelisku virsotnē, proti, tādējādi tos saglabājot kā vēsturisku liecību, jo tos vēlējās nojaukt, lai Romā nebūtu pagānu simboli. Interesants veids kā “apiet” šo pretrunu.
Klāt nākamā bazilika (Basilica Papale di Santa Maria Maggiore). Pie ieejas durvīm obelisks. Ieeja caur drošības kontroli. Un greznumlietas priecē mūsu acis.
No skatīšanās un staigāšanas var nogurt, pat ļoti, tāpēc mums jāuzlādē savas baterijas ar mazu ēdiena pauzi. Neaizmirsīsim, ka vīns ir neatņemam sastāvdaļa. Izmēģinām vietējās kraukšķmaizītes. Papildus apēdam pa picas šķēlei. Un esam gatavi doties tālāk.
Pāri kalniem un lejām, reģionam izteikts tieši šāds reljefs, esam klāt pie Kolizeja. Cilvēku pūļi, gan garām ejot, gan rindās gaidot uz ieeju. Valērija saka, ka iekšā iet nav vērts, jo rindas ir milzīgas, pietiek ar to, ko var apskatīt no ārpuses. Izstaigājam teritoriju ap Kolizeju un tiekam aizvesti uz labākajām vietām, no kurienes var redzēt Kolizeju un tā apkārtni. Vēstures liecības ik uz stūra, ko apskata tūkstošiem tūristu, mēs tai skaitā.
Staigājoties regulāri satiekam cilvēkus, kuri vēlas kaut ko notirgot. Viens no viņiem mani notur par ķīnieti, bet Jāni par afrikāni. Ļoti tipiskas latviešu ārieni raksturojošas pazīmes. Tā nu turpmākās dienas izmantojam šīs mūsu jaunās identitātes. Tai skaitā manu jauno Romas vārdu Maksimus Sicīlijus.
Nonākot kārtējā pakalna virsotnē, esam sasnieguši Romas rātsnamu. Skaists placis ar lielisku skatu uz pilsētu. Kā jau visos politiskajos procesos, arī te nav lielas mīlestības pret rātsnama darbiniekiem.
Uz katra stūra pa ēkai, ko apskatīt, brīžiem ēka pēc ēkas. Blakus rātsnamam ir kārtējā bazilika (Basilica di Santa Maria in Ara coeli), ar ļoti daudz pakāpieniem, lai tiktu apskatīt iekšpusi.
Augšā, lejā un ejam uz nākamo blakus ēku. Milzīga ēka (Viss no baltā marmora). Ēkas priekšpusē ir iespaidīga statuja par godu Viktoram Emanuelam || (pirmais Itālijas Karalis). Tik pat daudz pakāpieni, kā baznīcas kāpnēm, vai pat vairāk. Zīmigi, ka izaicinošāk sasniedzamās vietas ir mazāk apmeklētas, jo tas prasa zināmi piepūli, lai sasniegtu virsotnes, gluži kā ar jebkuru lietu dzīvē. Sasniedzot ēkas augstākos punktus izbaudām pilsētas skatus un ievelkam elpu kāpienam lejā. Lejā iešana tiek organizēta caur ēkas iekšpusi. Tāpēc āra sutīgais laiks mums netraucē, jo ēkās ir patīkams vēsums.
Pirmajā dienā esam labi ieskrējušies, kā arī enerģija vēl ir. Tiekam vesti pirmā saldējuma meklējumos. Pasteidzoties notikumiem uz priekšu, manuprāt, labākā vieta saldējumiem, ko ēdām. Liela izvēle, garas rindas un ļoti garšīgs saldējums. Mēģinu atkārtot savus jaunos itāļu vārdus, lai tiktu pie kārotā saldējuma, bet tas beidzas ar to, ka netieku pie vienas no garšām. Pašas garšīgākās, jo to izmēģināju no citu trauciņiem. Šī saldējumu vieta specializējas šokolādes garšās un tas te ir labs.
Romā ir tik daudz vietu un ēku, ko apskatīt, ka varētu likties, ka jāiet ar galvu gaisā un jāskatās. Nākamais apskates objekts ir citādāks. Būs jāskatās uz leju, jo klāt eleganta strūklaka (Trevi strūklaka), kas apbur ar lielumu un krāšņumu. Daudz tūristu, kuri vēlas uztaisīt pašiņus. Strūklakas baseina daļa ir pilna ar monētām, jo šai vietā tiek ievēlētas vēlēšanās, metot trīs monētas. Pirmā par atgriešanos Romā, otrā par mīlestības atrašanu, un trešā par apprecēšanos ar atrasto mīlestību. Monētas lido un viss tiek izdarīts pēc plāna. Romā atgriezties būs tā vērts. Pie nākamajiem punktiem būs jāpiestrādā.
Laiks ieturēt nopietnāku ēšanas pauzi, ko papildina vīns vai kāds kokteilis. Valērija teica, ja mēs ēdam un dzeram vīnu, tad tas ir tas, ko Romā jādara, un ja mēs vēl ēdot runājam par ēdienu un to, ko ēdīsim vēlāk, tas jau uz visiem 100 procentiem romiešu stilā. Nedēļas garumā mēs šīs prasmes labi noslīpējām, jo sākumā, kā jau latvieši, ēdot klusējam un brīžiem izmetam kādu nejaušu vārdu salikumu. Mūsu ārā kafejnīcai ir savs nosaukums, bet… vismaz man likās, ka redzēju tajā aktieri Benīsio del Toro, un mūsu grupā šī vieta turpmākās dienas tiek viennozīmīgi dēvēta aktiera vārdā. Te bija garšīgākais Negroni kokteilis, ko sanāca nogaršot vairākās vietās, tai skaitā ārpus Romas. Garšīgas kraukšķmaizītes un uzkodas pie dzērieniem. Tumsa piezogas nemanot, jo saulrieti te atnāk ātri un saule paslēpjas aiz horizonta burtiski krizdama nekurienē.
Krēslas aizsegā dodamies uz Spāņu kāpnēm (Scalinata di Trinità dei Monti), kur paši uztaisām pašiņu, un kāpjam uz augšu. Pakāpienu skaits ir iesācēju līmenī, ja salīdzina pret to, kas bija dienas laikā sastopamajos objektos. Kalna augšgalā vēl var manīt pēdējos saules staru mēģinājumus izgaismot Romu.
Mēs dodamies parka virzienā, kas atrodas netālu no Spāņu kāpnēm. Parka malā ir lieliska terase, no kuras paveras saulrieta atstātās gaismas. Skaisti! Vēlreiz jāatkārot, ka maršrutu vada Valērija, un mums kā nezinīšiem atliek sekot un baudīt.
Pazūdot saulei, mēs kāpjam lejā no kalna uz laukumu. Laukumā ir dažas strūklakas, kas izkārtotas ap obelisku.
Pirms doties pēdējā vakara ēdienu un dzērienu tūrē, mēs laukumā sagaidām vēl divus latviešu deju draugus, kuri jau kādu laiku dzīvo un vēl dzīvos Romā. Esam septiņi. Dodamies uz vīna restorānu. Vīns, uzkodas un vīns. Laiks šādos brīžos rit nedaudz “ātrāk”.
Tā tik bija diena! Pirms doties uz dzīvokli, kur uzkrāt enerģiju, mēs vīna restorānā paņemam vēl vīnu, jo tas mums ir ūdens ekvivalents. Valērija mūs aizved uz autobusu, kur jau tālāk mēs paši apgūstam sabiedriskā transporta lietošanas prasmes. Vēl pēdējie metri un esam gatavi doties gulēt.
Trešdienas rīta sācies mierīgi. Ledusskapis nav gluži tukšs, jo mums ir vīns, kas tiek lietderīgi izmantots kā brokastu iesildošā daļa, lai tālāk dotos uz pilsētu pēc brokastīm. Aptuvenā tikšanās vieta ar Valēriju mums ir zināma, tāpēc skatāmies kartē um izvēlamies tuvāko kafejnīcu, kur ieturēt brokastis. Šoreiz maizītes latviešu stilā, bez saldumiem. Par papildus piedevām nemaz nav vērts pieminēt, to jau vajadzētu uztvert, kā pašsaprotamu sastāvdaļu.
Mūsu pirmais apskates objekts ir cietoksnis (Santandželo), kas kādu brīdi ticis izmantots kā cietums. Apļveida būve (tikai centrālā daļa ir apaļa) upes krastā. Pie cietokšņa satiekamies ar Valēriju, bet viņa iekšā nenāk, jo ir jau šeit bijusi un ieeja ir par maksu. Saturiski cietoksnī nav daudz ekspozīciju, ko apskatīt, bet no paša cietokšņa paverās labi skati pilsētas virzienā. Cietokšņa augšpusē ir kafejnīca. Tajā var nesteidzīgi izbaudīt pilsētas skatus. Iespaidīgākais skats ir uz Svētā Pētera baziliku, un tieši tajā pusē ir kafejnīca. Dienas gaisa temperatūra turas ap 30 grādiem, tiešā saulē ir nedaudz sutīgi. Cietokšņa mūru apskāvienos ir patīkams vēsums.
Beidzam mūsu vizīti cietoksnī un šķērsojam Tibras upi, lai satiktu Valēriju un dotos tālāk. Plānā jauna saldējuma deva, kas tiek veiksmīgi īstenota. Labākās saldējumu vietas atpazīstamas pa gabalu, jo pie tām var redzēt garu rindu. Mūsu izvēlētā vieta nav izņēmums. Šoreiz izvēlamies citas garšas un krāsas.
Ar saldējumiem rokā dodamies uz blakus esošos laukumu (Navonas laukums), kura centrā ir obelisks (pārsteigums būtu, ja tā tur nebūtu), taču šim obeliskam apakšā ir skaista strūklaka (Fiumi) un šis obelisks noteikti atšķiras no citiem. Saldējumu pauzei beidzoties kārtīgak apskatām strūklaku un ieejam blakus esošajā Svētās Agneses baznīcā (vienu no ceļabiedrēm sauc Agnese).
Dodamies uz Panteonu, kas ir 100 metrus tālāk. Te ir pamatīga rinda. Tā tiek veikli izstāvēta un esam milzīgā telpā. Panteons ir apļveida ēka ar caurumu pa vidu (gaismas atvere) milzīgā kupolā, caur ko vēsturiski uzkrāja ūdeni. Panteona vizīte ir visai īsa, bet pratā paliekoša, dēļ sava izmēra. Visu vēsturisko dievību/elku ēka, kas apvienoti zem viena jumta. Arī šobrīd, pat gandrīz divus tūkštošus gadus pēc tās celtniecības, Panteona kupols ir lielākā šāda veida konstrukcija, kas veidota no betona. Diametrs 43 metri, gaismas atveres diametrs 9 metri un augstums 22 metri.
Pēc pastaigām laiks uzēst. Tiekam vesti uz tuvējo tirgus laukumu, kur plānojam ieturēt ēšanas pauzi ar vietējiem labumiem. Tiešā tulkojumā no itāļu valodas – ēdīsim Ziedu laukumā.
Atlikušajai vakara daļai plānu nav daudz. Ejam sagaidīt saulrietu, baudīt silto laiku un apskatīt apkārtni.
Dienā apskatīto objektu skaits strauji samazinās, proporcionāli enerģijas līmenim. Prātos domas par nākamās dienas plāniem. Pirms likt punktu dienas aktivitātēm, jādodas uzēst. Vakars tiek veltīts gaļas bumbiņu ēdieniem. Pieci dažādi veidi, trīs galvenās sastāvdaļas – gaļa, siers un izvēlētā mērce. Ir arī veģetārās bumbiņas. Mums pievienojas Valērijas draudzene Kristīna. Ēšana, vīna dzeršana un jauni vārdi itāliski. Daži nepieklājīgie vārdi, ko itāļi lieto regulāri. Šī vēlme iemācīt cittautiešiem kaut ko nepieklājīgu novērojama visās kultūrās, mēs tai nepretojamies un jauniemācītos vārdus izmantojam kā daļu no mūsu iekšējiem jokiem.
Pēc paēšanas dodamies nelielā pastaigā. Viss appēstais nosēžas savās vietās un varam vēl piestāt kādā kafejnīcā uz pēdējiem dzērieniem, lai dotos enerģijas uzkrāšanas režīmā. Atvadas no Kristīnas un braucam gulēt.
Klāt Vatikāna apmeklējuma diena. Individuālās biļetes jāpērk ļoti laicīgi, jo tās vienkārši nav pieejamas. Mēs tās pirkām caur starpnieku kompāniju, kas reāli uzliek 100 procentu uzcenojumu. Orģinālā ieejas cena ir 17 eiro, bet caur starpniekiem 35 eiro.
Pirmās brokastis dzīvokli, jo iepriekšējā vakarā sapirkām tām nepieciešamās lietas un nesteidzīgi sākam rītu. Ceļš uz Vatikānu nav sarežģīts, jo no mūsu dzīvesvietas iet metro, kas apstājas tieši mums nepieciešamajā vietā. Viens lieks aplis un esam tieši vienu minūti pirms nozīmētā laika pie starpnieku kompānijas ēkas, kur saņemam instrukcijas, kā tiksim vesti uz Vatikāna ieeju. Uzlīmes uz t-krekla un visa grupa (~ 50 cilvēki) tiek aizvesta aptuveni 200 metrus garā pastaigā līdz Vatikāna ieejai. Izejam drošības kontroli, sekojam grupas karodziņam, saņemam ieejas biļetes un visa sadarbība ar starpnieka kompāniju beidzas. Ekskursija var sākties.
Izmantojam centrālo kafejnīcu, lai nedaudz veldzētos, jo idejas līmenī ir domas par Svētā Pētera bazilikas apmeklējumu, bet saprotot, ka tur būs garas rindas un Vatikānu muzejos pavadītas dažas stundas, mēs šo ideju atliekam. Bazilikas apmeklējums ir bez maksas, kas tik populārai vietai garantē garas rindas.
Dienu sākām bez Valērijas, jo tikai mums šis bija, kas jauns. Tālāk plānā satikt viņu, un kopā doties iepazīt ciemus ārpus Romas. Metro, tikšanās un braucam uz Valērijai labi pazīstamo ciemu Nemi. Braucam ar Valērijas mašīnu un viņa ir mūsu šoferis. Ciemam blakus ezers. Tuvojas saulriets. Pats brauciens ilgst aptuveni stundu, bet es lielāko daļu no ceļa pavadu snaudā. Esot bijuši labi skati ezera virzienā.
Pēc Nemi apmeklējuma mums ir ieplānotas vakariņas blakus ciematā (Ariccia). Kur baudām piecas dažādas pastas versijas, ar dažādiem pildījumiem. Pirms tam iestiprināmies (sasildāmies) ar vīnu un uzkodām (vietējās gaļas plati). Brīžiem mēs kā mazi bērni, izvēlamies kaut ko no ēdienu kartes un visu runāšanas daļu izdara Valērija.
Pēc garšīgas paēšanas nedaudz uzkavējamies ciematā, pie bēdīgi slavenā tilta, kur ļoti daudz cilvēki veikuši pašnāvības. Lai novērstu cilvēku vēlmi lēkt, abās tilta pusēs ir uzstādīti drošības tīkli. No tilta paveras būrvīgs skats uz Romas centru. Paša tilta burvību tumsā nevar redzēt, bet pēc skaitļiem tas ir iespaidīgs. 312 metus garš un 59 metrus augts. Augtākais tilts reģionā.
Ejam uz mašīnu, lai brauktu atpakaļ uz dzīvokli. Brauciens atpakaļ ir ātrāks. Šī diena pēc sajūtām palidoja ātri, bet šīs sajūtas katru dienu pastiprināsies un katra nākamā diena liksies skrien vēl ātrāk.
Ceturtā diena nu jau pilnībā paredzēta ārpus Romas. Jau pa nakti ieplānojam, kā brauksim un cikos brauksim. Rīts ir visai mierīgs, bet neliela steiga jūtama, jo mums jāpaspēj uz vilcienu, bet līdz paredzētajai vilciena stacijai mums vēl jātiek ar diviem metro. Tikšanās ar Valēriju paredzēta vilciena stacijā. Raitā solī dodamies uz metru un stacijā ierodamies it kā laicīgi. Mums ir mazāk par 10 minūtēm, vēl nav biļetes, nezinām platformu un neesam satikuši Valēriju. Kamēr Jānis runā pa telefonu ar Valēriju, es noskaidroju platformu. Minūtes tikšķ. Ļoti raitā solī ejam uz platformu. Esam klāt pēdējā minūtē un vilciena durvis veras ciet, bet iekšā tiekam. Pērku biļetes internetā, kas teorētiski jāreģistrē pirms iekāpšanas, un uz šo konkrēto braucienu nemaz nevar nopirkt, jo beidzies laiks. Kontrole sākas tieši blakus mums, bet kontroliere ir saprotoša un ļauj nopirkt nākamā brauciena biļetes, tās reģistrēt un sākt braucienu. Kā arī brauciens sākās trīs minūtes vēlāk, kas te nenotiek bieži, jo vilcieni atiet laicīgi. Valērija saka, ka mums ļoti paveicās, bet mēs sakām, ka mums ir kontakti ar mašīnistu un brauciens uz Tivoli var sākties.
Sarunas, sarunas un sarunas. Tivoli pietura pienāk ātri. Plānā villas D’Este apskate. Pirms sākt dienas apskates tūri, jānobauda vietējie labumi. Sākam ar saldējumu, bet tad redzam vēl… piadīni (piadine) – tortillas maize (nedaudz sāļāka), pa vidu dārzeņi, gaļa un citi labumi, dažādi veidi, atliek izvēlēties vēlamo garšu komplektu.
Uzēsts, padzerts, var doties villas virzienā, kas atrodas aiz stūra.
No ārpuses nekas neliecina par villas izmēriem, it īpaši par villas dārzu izmēriem. Maksas ieeja. Ne visas villas telpas ir atvērtas tūristiem, bet tās kuras ir atvērtas satur mākslas darbu ekspozīcijas. Pašas telpas nav super uzrunājošas, jo atmiņā vēl Vatikāna muzeju grandiozums, tomēr te ir patīkama atmosfēra. Cilvēku nav daudz. Viss mainās, kad iekštelpu apskate ir beigusies un mūsu skatam paveras villas dārzi. Tas gan ir kaut kas tāds, ko vēl nebijām redzējuši. Labirintiem līdzīgas ejas, kas papildinātas ar desmitiem strūklaku. Dārza vidū vairāki baseini un centrālais strūklaku komplekss, kas saules gaismā ir papildināts ar varavīksni. Laiks rit nemanot, jo dārzu atmosfēra burtiski ievelk savā pasaulē. Skaisti!
Beidzot villas apskati dodamies uzēst, lai atjaunotu enerģijas rezerves. Našķojoties saprotam cikos būs nākamais vilciens atpakaļ uz Romu. Vakarā mums paredzētas ieplānotas vakariņas, bet pēc vakariņām sociālo deju pasākums. Dejosim Salsu.
Viss rit pēc plāna. Esam vilcienā, lai brauktu atpakaļ uz Romu, dotos uz dzīvokli, pārģērbtos, būtu gatavi vakariņām un vēlāk Salsas ballītei. Gatavošanās rit raiti. Esam gatavi mieloties ar vietējo picu, dažādiem citiem vietējiem našķiem un vīnu. Uz vakariņām pievienojas divi Valērijas draugi. Džulio un Klaudija. Katram savs picas veids, viena garšīgāka par otru. Ar ēdienu daudz neaizraujamies, jo vēl ir jādejo, tāču vēders pilns ir visiem!
Pēc kārtīgas maltītes var labi izkustēties. To plānojam darīt Salsas ballītē, kur dejos arī Valērijas vecāki (viņi dejo jau 13 gadus). Džulio un Klaudija dodas mājās. Ātras atvadas un ballīte tuvojas. Te ballītes sākas nedaudz vēlāk kā Latvijā. Normāli ap 23:00. Mēs paliekam līdz pēdējai dziesmai, un būtu gatavi dejot vēl ilgāk. Ballīte bija ļoti labi apmeklēta.
Katru dienu dodamies pie naktsmiera ar vien vēlāk. Pēc salsas ballītes tas ir tuvāk rīta pusei. Nākamā diena būs īsta atpūtas diena, tāpēc stunda turp vai šurp mums neko neizsaka.
Esam pamodušies un sataisījušies. Ar Valēriju mums sarunāta tikšanās vieta vienā no metro stacijām, kur tālāk ar mašīnu brauksim uz jūru. Kā Valērija teica Latvijas Jūrmalu. Te galvenā īpatnība ir tāda, ka jūras krasts ir sadalīts maksas un bezmaksas zonās. Ne gluži pati jūra, bet maksas zonās melnīgās smiltis ir sadalītas blokos, ko apsaimnieko dažādas kompānijas. Iedzīvotāji var pirkt vienreizējas ieejas kartes vai abonementus. Katram pienākas pa zvilnim. Valērijai ir divas abonementu kartiņas, kur ir iekļauti divi zviļņi un lietussargs. Piepērkam trīs ieejas kartes un esam gatavi pasildīties saulē. Diena tiek aizvadīt ļoti mierīgi un nesteidzīgi. Vieta tiek slēgta 19:00, bet mēs to pametam nedaudz ātrāk, lai paspētu noskatīties saulrietu no netālu esošās terases, jo saulriets ir neilgi pirms septiņiem. Saule pazūd. Mēs atgriežamies Romā, lai dotos pēdējā vakara pastaigā, jo mūsu lidmašīna ir 6:00 no rīta.
Ir daži ēdieni, ko Romā gribējām, bet vēl nepaspējām nogaršot. Pēdējais vakars, lai to īstenotu. Mums padomā Trapicino (Trapizzino). Ielu ēdiens, kas veidots no picu mīklas. Forma ir trīstūris, proti, puse no tostermaizes. Pildījums pēc izvēles.
Nedēļa paskrēja ātri, daudz redzēts, daudz ēsts un dzerts. Pēdējā lieta, ko plānojam izdarīt ir apēst pa saldējumam. Šis noteikti bija garākais gājiens pēc saldējuma. No trapicino ēstuves mēs nogājām aptuveni trīs kilometrus, lai tiktu pie saldējuma (ne kura katra, jo saldējumu veikali bija vairāki). Pēc apēstā saldējuma mums bija jāveic tas pats maršruts atpakaļ, jo netālu no trapicino ēstuves atradās Valērijas mašīna.
Pēdējais brauciens uz dzīvokli. Atvadas no Valērijas. Mums ļoti patika viņas kompānija. Gaidām viņu Rīgā!
Uzlieku modinātāju, jo gulēšanai nav palicis daudz laika. 61 minūte un es ceļos.
Ceļš mājup ir nesteidzīgs. No dzīvokļa uz centrālo staciju (Termini) aizbraucam ar taksometru. Tālāk vilciens uz lidostu un divi lidojumi. Esam mājās.
Arrivederci Roma!