Ceļot ir forši! Brīvdienās dodoties ar vilcienu, ar draugiem pārrunājām, ka pēdējos gados ar lidmašīnu lidots biežāk kā braukts ar vilcienu. Nav noteicošais transporta veids, bet galamērķis.
Šoreiz gan par lidošanu, kā primāro transportlīdzekli. Ceļojuma galamērķis Serbija. Nebūs daudz tūristu objektu, jo galamērķa galvenā ideja ir deju festivāls (Havana En Belgrado). Daudz ballītes un nodarbības, gandrīz nedēļas garumā. Dažas dienas Belgradas apskatei, bet viss pārējais laiks dejas solī, tai skaitā arī nakts stundās. Vajadzēs daudz enerģijas.
Diena sākas mierīgi. Atbilstoši Latvijas pelēkajam rudenim. Koku lapas vēl spītīgi turas, bet liela daļa jau ir padevusies un guļ zemē. Mantas sakārtotas pa nakti, atliek aiztaisīt somu, izdzert rīta kafiju un doties.
Uz lidostu dodos ar Rīgas satiksmes limuzīnu, proti, autobusu. Pēc plāna viss nesteidzīgi, un ar laika rezervi. Tomēr… pa ceļam uz autobusu satieku sievieti, kura mani palūdz izbraukt no paralēlās stāvvietas, ko ātri un veiksmīgi izdaru. Autobusa pieturā esmu ar divu minūšu rezervi.
Lidosta šajā pelēcīgajā rudens dienā ir diezgan patukša – drošības kontrole un esmu lidostas teritorijā uz vēl vienu kafijas pauzi, lai sagaidītu līdzbraucējus. Būsim seši. Es, Jānis, Ralfs, Liene, Zanda un Inga. Ingai šodien dzimšanas diena! Lidostā ar glāzi prosecco ieskandinām mūžīgos 27! Vien daži mirkļi un skan motoru rūkoņa, kas mūsu dzelzs putnam liek pacelties debesīs. Lidojam uz Poliju (Varšava). Ceļā uz Belgradu mums ir viena pārsēšanās. Abi lidojumi ir ar aviokompāniju LOT. Pelēko rudeni nomaina baltie mākoņi.
Piezemējoties Varšavas lidostā mūsu lidmašīnu nedaudz pašūpo, bet saskaršanās ar zemi ir viegla. Starp savienojošiem reisiem ir nepilna stunda. Pasu kontrole un jau esam rindā uz otru lidmašīnu, kur mūs gaida saule debesis un LOT maizītes. Aviokompānija dala visiem pasažieriem maizītes. Pirmajā lidmašīnā bija bez-izvēles saldā maizīte, bet otrajā lidmašīnā jau vajadzēja izvēlēties starp sāļo un saldo. Apmierināts izsalkums, kam seko aktīvas sarunas. Lidojums paiet nemanot, brīdī, kad sāk krist ciet ausis, jau saprotu, ka piezemējamies. Tur aiz mākoņiem ir Serbija. Mūsu dzelzs putnam izlaižot tik pat metāliskas kājas līgani piezemējamies lidostā, lai gan pēdējie kilometri gaisā bija turbulences pavadījumā. Esam ieradušies uz saulrieta laiku. Saule knapi redzama, jo debesis pārsvarā sedz tumši mākoņi.
Izejot no lidostas ārā jau nakts. Debesis nomākušās, bet ir mērens siltums. Garš gaitenis un esam ārā no lidostas. Nav karsts, nav auksts. Neliels apjukums, kur atrodas sabiedriskais transports uz pilsētas centru. Līdzīgi, kā Latvijā, arī te ir taksisti, kas aģitē ceļotājus pie lidostas galvenās ieejas. Pie lidostas gara rinda ar “oficiālajiem” taksistiem. Lidostā var paņemt kuponu un doties pie pirmā taksista, lai brauktu uz centru. Brauciens maksā 3000 dināru. Mēs izvēlamies braukt ar sabiedrisko transportu, jo mēs esam seši, tie būtu divi takši. Blakus takšu rindai ir autobusu līnija, kur pienāk divu veidu autobusi, viens riņķo pie lidostas no mašīnu stāvvietas zonas uz lidostas ieeju, otrs ir mūsu vēlamais mikroautobus, kam nav noteikta atiešanas/pienākšanas laika. Mikroautobus pienāk relatīvi ātri (~20 minūtes). Biļetes cena 400 dināri (~3.5 eiro), bet uz biļetes cena ir 300, kas nosvītrota un tās vietā ir maksātā summa. Sekojot offline (bezsaistes) kartei saprotam, kas būs mūsu pietura un drīz vien esam pilsētas centrā.
Ceļš līdz mūsu dzīvesvietai ir līkumots, bet tiek pievarēts bez sarežģījumiem. Pirms esam tikuši dzīvoklī – sāk smidzināt. Esam apmierināti ar dzīvokli un tā izkārtojumu, izskatās ļoti labi. Kā arī ņemot vērā cenu, rezultāts šķiet ideāls, ja pretī liek neseno Itālijas ceļojumu. Dzīvokļa pārvaldnieks nofotografē mūsu pases un mēs paliekam iekārtoties. Aiz loga dzirdams spēcīgs lietus, bet tas mūs nesatrauc. Sadalām istabas, izkrāmējam mantas un dodamies pilsētas ielās uz pirmo vakara maltīti. Pa ceļam ieejam veikalā un sapērkam brokastu labumus.
Mūsu pirmā ēdienreize ir tuvumā esošajā bistro (tā te sauc daudzas ēstuves). Ņemam vietējos ēdienus un neesam vīlušies. Gardi. Arī telpas ir ļoti labi iekārtotas. Ar pilniem vēderiem dodamies atpakaļ uz dzīvokli, lai turpinātu pasēdēšanu. Tiek izdomāts, kādi tūrisma objekti ir pieejami Belgradā, un, ko mēs vēlamies apskatīties. Laiks negaida. Drīz vien esam zem segām un sāk tuvoties mūsu pirmā pastaigu diena.
Ir sācies saulains un dzestrs trešdienas rīts. Aiz loga praktiski nevar redzēt mākoņus, bet temperatūra ir mānīga, jo pa dienu ir 20 grādi, bet pēc saulrieta, ap 17:00, strauji paliek vēsāks. Uzēdam vieglas brokastis, padzeram kafiju un esam gatavi doties iepazīt Belgradas ielas.
Mūsu dzīvoklis ir labā vietā, tāpēc pastaigu galamērķi ir gandrīz blakus. Dodamies uz vietējo parku. Kartē tas izskatās liels, bet patiesībā teritorija nav ļoti liela. Pēc kartes skatoties, tur jābūt zoo, bērnu atrakcijām, cietoksnim, muzejam, slavenai statujai un citiem objektiem, bet viss ir saspiests kompakti. Parks atrodas uzkalnā, tāpēc no tā paveras burvīgs skats uz Savas upes ieteku Donavā (otra lielākā upe Eiropā, pēc garuma). Tālākais parka nostūris ir upju satekas vieta, kas ir cietokšņa teritorija. Teritorijā ir Belgradas populārākā tūristu apskates statuja. Pēc dažām dienām mēs atgriezīsimies parka teritorijā ar gida tūri. Uzzināsim interesantus, smieklīgus un vēsturiskus faktus. Apskatam arī muzeja kara tehnikas eksponātus. Par papildus samaksu var apskatīt cietoksni no iekšas, ko šoreiz izlaižam.
Pēc pastaigas nepieciešama ēšanas pauze, ko lieliski var realizēt parka teritorijā, kur pieejama plaša āra terase un laiks ir atbilstošs. Sildot sejas un muguras, mēs pasūtam vietējā rakstura ēdienus un baudām saules sniegto siltumu, kas Latvijā jau ir beidzies.
Ir pēcpusdiena un nav tālu līdz saulrietam, vien dažas stundas un būs tumšs. Nolemjam pastaigāties pa pilsētu. Ideja bija iet uz promenādi, bet sākotnēji mēs pārvietojāmies tālāk, prom no upes. Ar vairākiem līkumiem un nejaušiem pagriezieniem esam Belgradas botāniskajā dārzā, kas ir viena kvartāla izmērā. Maza tropu māja, Japāņu kultūras stūrītis un mazāk kā stundas laikā esam izstaigājuši visu teritoriju.
Praktiski ir satumsis, bet pastaigas plāni vēl ir aktuāli. Ejam uz tuvumā esošo baznīcu (Svētā Marka baznīca), tālāk skatāmies kartē īsāko ceļu uz promenādi. Pa ceļam apskatam dažādus pilsētas objektus, kas arī tiks pieminēti mūsu gida tūrē. Mērķis ir nokļūt promenādē un, jā, atkal ēst, jo pastaigas labi patērē enerģiju. Es teiktu ar lieliem līkumiem esam promenādē, kur redzami Belgradas tilti pār Savas upi. Skaisti izgaismoti. Ēšanas plāni pie upes netiek realizēti, jo neatrodam atbilstošu pasēdēšanas vietu. Gar krastu dodamies atpakaļ uz rīta parka pusi. Pa ceļam nogriežamies pilsētas virzienā un atrodam vietu kur paēst. Gardi vietējie ēdieni.
Diena tuvojas izskaņai, jo nākamās dienas plānā ir agrāks izbrauciens ārpus pilsētas centra. Pēc kārtīgas dienas pastaigas un ēšanas, dodamies uz māju pusi. Ar veikala apmeklējumu pieliekam punktu dienas pastaigām. Esam dzīvoklī, kur turpinām sarunas – spēlējot kārtis, noslēdzam dienas aktivitātes.
Agrākais nedēļas rīts ir klāt. Agrs mums, jo rīts sākas ap deviņiem, dažiem stundu agrāk. Vieglas brokastis un transporta izpēte kā nokļūt vēlamajā vietā.
Belgradā ir divas transporta zonas A un B, bet ja grib izmantot abas, tad tā saucās C zona, jeb abu apvienojums. Pērkam dienas transporta biļetes netālu esošajā kioskā, un esam gatavi braukt. Mēs izmantojam dienas biļetes, kas ir ļoti lētas, ja salīdzina ar citām valstīm (120 dināri ~ 1 eiro). Viena brauciena biļetes maksā 50 dinārus. Transporta pieturās ir apzīmējumi, kāds transporta veids piestāj pieturā un kādi numuri. Pirmajā sabiedriskā transporta izmantošanas dienā šim nepievērsām uzmanību un gandrīz nokavējām ieplānotos laikus. Transporta numuri, pieturās, ir divu veidu, proti divās rindās. Otrajā rindā numuram klāt ir burts H. Un tas ir numurs, ko mums nevajag, jo vienkārši tas nav īstais transporta veids. Visi pārpratumi veiksmīgi atrisinās un esam ceļā uz Avala kalnu, kur atrodas telekomunikāciju tornis (1999. gadā tas tika iznīcināts NATO militārās operācijas laikā, bet 2006. gadā sākās tā restaurācijas darbi, kas tika pabeigti 2010. gadā. Pilsētā vēl palikušas vairākas ēkas no tā laika notikumiem).
Sasniedzot galamērķi, izdzeram pa kafijas tasei vietējā kafejnīcā un kāpjam kalnā pēc skata uz Belgradu no attāluma. Kāpiens kalnā ir pa līkumotu taku. Takas garums nav pārāk liels, aptuveni 1.5 km, bet dēļ stāvuma tas ir laikietilpīgs ceļa posms. Pa ceļam uz kalna virsotni mums pievienojas vietējās kafejnīcas suns, kurš pusceļā izdzirdot krūmu skaņas, pagriežas un aizskrien prom. Drīz vien, bez suņa, sasniedzam kalna virsotni, kur mirdz vēl tik pat augsts telekomunikāciju tornis. Apskatot apkārtni dodamies uz torni, lai veiktu apkārtnes ekspedīciju no augšas. Klātienes skats ir iespaidīgs! Pēc apkārtnes apskates no augšas paliekam tur pat torņa kafejnīcā, kas ir vienu stāvu zemāk par pašu tūristu apskates platformu. Nedaudz paturpinām skatu baudīšanu ar dzērieniem, un izmantojam sociālo pauzi (wi-fi pieslēgumu). Neviens no mums neizmantoja Latvijas operatoru mobīlos datus, jo tie ir relatīvi dārgi. Mums pietika ar kafejnīcu un sabiedriskā transporta wi-fi (arī dzīvoklī).
Telekomunikāciju torņa apmeklējums nav vienīgais apskates objekts apkārtnē. Tālāk dodamies uz tuvumā esošā pieminekļa apskati (Nezināmā varoņa piemineklis). Pašu vietu jāredz vismaz bildēs. Grandiozi! Saule vairs nav tālu no horizonta, tāpēc nedaudz pabaudām peizāžas skatus. Vakara izskaņā ir plāns doties uz pirmo salsas festivāla ballīti, tāpēc laiks doties atpakaļ uz pilsētu.
Pirms esam sasnieguši pilsētu, saule jau paslēpusies un tumsa sāk klāt pilsētas debesis. Atpakaļ ceļa ieejam Svētās Savas baznīcā (apmeklēta vieta Belgradā, gan tūristi, gan vietējie).
Tā atrodas vietā, kur 1594. gadā osmaņi sadedzināja serbu baznīcas dibinātāja Svētā Savas mirstīgās atliekas. Baznīca apzināti celta līdzīga Svētās Sofijas katedrālei Stambulā.
Wikipedia.org
Baznīcas apmeklētāji, un ne tikai, arī garāmgājēji, rada priekšstatu, ka vietējie ir ļoti reliģiozi. Ieejot baznīcā ārā vēl ir neliela krēsla, bet iznākot jau ir tumšs. Gaismu spēle un skaidrās debesis baznīcu apvij ar maģisku skatu.
Tuvojas vakara ballīte, bet pirms tās laiks labi paēst. Dodoties māju virzienā atrodam vietu, kur paēst. Vakars ir pavēss, bet ēdieni un dzērieni silda. Laiks gatavoties dejām.
Uz dejām braucam ar sabiedrisko transportu, piecas pieturas – konstatējam, ka tas te brauc ne pārāk precīzi pēc grafika. Ilgāk kā gribētos, bet transports ir klāt.
Deju vieta izskatās labi, bet esam nedaudz vīlušies par skaņas kvalitāti, kā arī vietas atbilstību dejošanai. Vēlme dejot un baudīt Salsas mūziku ir lielāka, lai blakus lietas mainītu mūsu noskaņojumu. Uz deju grīdas laiks lido ātri. Ne gluži tik ātri kā šis teikums, bet laiks doties gulēt.
Pa nakti sabiedriskais transports brauc pa citiem maršrutiem vai pat nesasniedz vēlamos galamērķus. Mēs plānojam izmantot taksi. Mūsu pirmā pieredze ar taksi beidzas trīs reizes dārgākā braucienā, kā tas būs nākamajās naktis. Transports dārgi Belgradā ir relatīvs jēdziens, jo mēs cenas salīdzinām ar Latviju. Taksis mums izmaksāja 1500 dināri par mašīnu (~13 eiro).
Ieteikums izmantot takšus, kas brauc pēc skaitītāja, tas pats maršruts mums izmaksāja aptuveni 600 dinārus (~5 eiro), piemēram Pink taksis.
Sākoties piektdienai ir sajūta, ka paskrējusi visa nedēļa, bet patiesībā lielākās deju aktivitātes mums vēl priekšā. Dienu sākam ar domu brokastot ārpus mājas. To arī veiksmīgi realizējam. Šodien ārā līst, brīžiem pat ļoti spēcīgi un ne visiem ir lietussargi. Ēdot brokastis, ko vairāk varētu saukt par pusdienām, redzam kā lietus pilda peļķes. Pēc ēšanas mums paredzēta ekskursija, ko organizē tieši salsas festivāla dalībniekiem. Pastaiga pa pilsētu un jaunas informācijas uzkrāšana. Laikapstākļi ir visai viltīgi.
Dodamies uz tikšanās vietu ar gidu. Esam diezgan daudz – ap 50 cilvēkiem. Mūsu gids ir lielisks stāstnieks. Šī viņam 3873 tūre. Viņš strādā jau no 2011. gada. Uzzinājām būtiskakās lietas par Belgradu, kas pasniegtas jautrā veidā. Šo gidu (Instagram: Zeljko Petrovic) varu droši rekomendēt citiem. Mūsu tūre ir vidēja garuma – ap divām stundām. Tūres beigās visi tiekam pie gids brūvēta tradicionālā serbu dzēriena – rakija. Mūsu rakija variants ir brūvēts uz medus bāzes un nav tik stiprs. Laikapstākļi tiešām bija viltīgi. Visu pastaigu nelija. Degustējot dzērienu sāka smidzināt, bet tūres pēdējajos 200 metros sāka spēcīgi līt. Nedaudz lietus un visi saskrējām vietējā bāra, kas bija paredzēts kā noslēguma punkts tūrei – vienlaicīgi jauns sākums nelielai deju ballītei pirms oficiālās festivāla atklāšanas pasākuma.
Bārā nepaliekam. Nedaudz nogaidot, kamēr beidzas lietus , dodamies uz dzīvokli, kas atrodas divus kvartālus tālāk. Jā, izvēlētā dzīvesvieta bija ļoti centrāla visiem nedēļas notikumiem. Dzīvoklī sagaidām mūsu kompānijas septīto dalībnieci – Elīnu. Gaidot Elīnu domājam, kur viņa pazudusi, jo sākotnēji viņai vajadzēja būt pie mums jau pa dienas vidu, bet dēļ reisu aizkavēšanās viņa bija dažas stundas vēlāk. Ārā tumšs, viņai telefons izslēgts, sveša valsts. Drīz vien saņemam pirmās ziņas, ka viņa ir tuvumā. Viss labi.
Esam pilnā sastāvā. Laiks labi paēst un doties uz nākamo deju ballīti. Izvēlētā ēšanas vieta ir lieliska. Gardi ēdieni. Vīns gan nebija tik labs kā vīns, ko izmēģinājām pēc pirmās dienas pastaigas. Vietējais vīns Regent. Tas iegaršojās praktiski visai kompānijai – lidojot mājās gandrīz katram būs pa pudelei.
Dažas lietas sāk atkārtoties – ēšana un dejošana. Bet mums nav iebildumu par šāda veida laika pavadīšanu. Laiks doties uz ballīti padejot. Maršruts jau zināms, atliek sapucēties un doties. Pa ceļam uz transporta pieturu satiekam citus dejotājus, kuri Republikas laukumā dejo salsu. Mums nav daudz jādomā. Mēs pievienojamies uz dažām dejām.
Otrās dienas ballīte ir vairāk apmeklēta, lai gan pirmajā vakarā cilvēku arī bija daudz. Dejas, dejas un dejas. Salsa, salsa un salsa. Nākamā diena sāksies ar deju nodarbībām, tāpēc līdz rītam negaidām (izturīgākie dejo līdz rīta gaismai). Mājās braucam ar taksi, kas jau ir adekvātās cenās pēc vietējiem rādītājiem. Sarunas pie galda un sapņi ir klāt, tā pat kā nākamais rīts.
Katru nakti, nākot mājās, apmeklējām netālu esošo veikalu, kas strādā 24/7. Rītu sākam ar brokastīm dzīvoklī, jo viss nepieciešamais ir sapirkts. Kā nu kurš, bet nedaudz samiegojušies dodamies uz transportu, lai brauktu uz nodarbībām. Kāretējā nesapratne par transportu. Gaidam aptuveni 20 minūtes, bet kā nav tā nav. Ņemam takšus un braucam uz nodarbībām, jo negribas kavēt. Brauciens nav tālu, bet mums viss notiek pa minūtēm. Vietā, kur mūs izlaiž taksis, redzu transportu, ko mēs gaidījām. Iespējams viņš aizbrauca par ātru, jo ne visas transporta līnijas strikti turas pie grafika.
Dejošana būs intensīva. Piecas nodarbības pa vienai stundai. Pa vidu pusdienu pauze. Četras dažādas deju zāles. Ir liela iespēja izvēlēties sev vēlamos deju veidus, lai gan ar tik lielu izvēli nav viegli. Gribas dažādas nodarbības, kas ir paralēlos laikos. Diena nodejota. Ir nedaudz laika atpūsties, paēst, uzkrāt enerģiju un doties uz nākamo ballīti. Šovakar daļa no ballītes būs koncerts. Protams tā laikā var dejot salsu! Pēc nodarbībām un paēšanas uz ballīti sataisīties nav ātrs process. Ierodoties ballītes vietā, drīz vien sākas koncerts, un dejošana ir atlikta otrā plānā. Publika pārsvarā bauda koncertu. Koncerts bija teju trīs stundas, kas beidzās pirms trijiem naktī. Mēs nolemjam doties pagulēt, jo priekšā vēl viena nodarbību diena.
Otrā jeb pēdējā nodarbību diena sākas līdzīgi. Brokastis dzīvoklī, transports – šoreiz atnāca laikā, un varam sākt deju nodarbības. Tik pat grūta nodarbību izvēle, kā iepriekšējā dienā. Šoreiz ir sešas iespējamās nodarbības, bet daļa no mums pēdējo nodarbību izlaiž. Sestā nodarbība ir sarunas par salsas deju pasauli.
Pēdējais vakars Belgradā. Vēl pēdējās vakariņas, kas man garšoja vislabāk no visām iepriekšējām reizēm. Vēl ir iespēja doties uz pēdējo ballīti, bet mūsos jūtama vēlme palikt dzīvoklī. Tā arī notiek.
Elīnai vienīgajai ir agri jāceļas, viņa jau ap sešiem ir prom. Pārējie guļ vēl pāris stundas. Kas gan var labāk atjaunot enerģiju kā miegs – daudz miega.
Nesteidzīgs pirmdienas rīts un pēdējās brokastis pilsētā. Daži suvenīri, citiem pilnas rokas šokolādes.
Uz lidostu braucam ar citu sabiedrisko transportu. Ar parastu pilsētas transportu (autobusu), jo atbraucām ar it kā lidostas pārvadājumiem paredzētu mikroautobusu. Parastais autobus maksā vien 50 dinārus. Esam ārpus Eiropas savienības, te ir citi noteikumi, kā tiekam pie lidojuma biļetēm. Stāvam rindā ar visiem bagāžas nodošanas cilvēkiem un parādot pasi saņemam lidojuma biļetes. Lidojums atkal ir caur Varšavu. Pirmā daļa palido ļoti ātri. Varšavas lidostā mums ir aptuveni četras brīvas stundas. Vēl pēdējā ēdienreize un lidojums uz Rīgu.
Ielidojot Rīgā nevar nepamanīt kraso laikapstākļu maiņu. Lietus un vēss. Atvadas no ceļabiedriem. Mājas.