Ceļojuma pirms ceļojuma. Tā es nosauktu šī ceļojuma sākumu. Tikai šis pirms-ceļojums ir ceļojuma laikā, jo pēdējās nedēļas bija ļoti piepildītas ar dažādiem notikumiem, ka nedēļas ritējums bija, kā dažubrīd dienas. Var sākt, kā pasakās, reiz sen senos laikos, pirms pāris nedēļām. Sāku lasīt grāmatu “Noziegums un karš” (Fjodors Dostojevskis), kas savas pēdējas rindas vien atklāja tikai dienu pirms šī lidojuma.
Stāsts par dzīves meklējumos apmaldījušos jaunieti, kurš pastrādā baisu noziegumu, un visas 600 grāmatas lapaspuses cīnās ar savu iekšējo pasauli, lai pieņemtu šo notikumu un padotos realitātei. Pārsteidzoši bija tas, ka savā ziņā šis stāsts beidzās ar laimīgām beigām, nekas par to neliecināja līdz pat epilogam. Atbilstošs stāts drūmajam rudens klimatam mūsu platuma grādos, un gluži kā grāmatā, beigas negaidīti labas (dramatizējot, jo par ceļojumu taču zināju laicīgi).
Esmu ceļā uz Maltu, ne to, kur šorīt snieg. Ne to, kas Latvijā. Šodien tiks nomainīti, jeb palielināti vismaz 25, ja ne visi 30 grādi āra temperatūrai. Nevar nepriecāties, lidmašīna ir pacēlusies un esam ceļā. Atgriežoties pie ceļojuma laikā. Nedēļu pirms šī ceļojuma biju četru dienu izbraucienā uz deju festivālu Polijā. Festivālu sauc ElSol. Trīs intensīvas deju dienas ar nodarbībām un ballītēm. Varētu likties, ka pēc šāda festivāla salsai būtu jārādās sapņos, bet ja tā tiešām patīk, tad tās nevar būt par daudz, arī sapņos. Pasaulslaveni pasniedzēji un vienkārši lieliska atmosfēra, kas kopumā šo notikumu padarīs neaizmirstamu. Cilvēki šādos pasākumos ir ne tikai uz “viena viļņa”, bet tas, manuprāt, ir kaut kas vairāk. Starp šādiem cilvēkiem nav jārunā, lai justos kā starp savējiem. Atliek vien saskatīties un pateikt “hey”. Un smaids izplūst visu sejās. Sajūtas, ko vērts atkārtot un atkārtot. Par dejām laikam var runāt daudz, kā tās ietekmē, maina un papiildina cilvēku dzīves.
Pēdējās nedēļās aktīvāk pievērsos savas dzejas grāmatas idejas realizēšanai, proti, fotosesiju organizēšanai. Viens dzejolis, viens attēls. Kopā 121 dzejolis. Man pašam par pārsteigumu, dzejoļi rakstās ļoti raiti, un visticamāk nākamais gads iesāksies ar pabeigtu dzejas krājumu. Ar attēliem gan tik ātri neies, jo katram attēlam ir sava ideja, un tās realizācija prasa laiku. Šis process noteikti nelido, bet visam savs laiks. Šis process man ir kā pieredzes gūšana fotogrāfijas pasaulē, jo vairāk kā 100 dažādas fotosesijas ir vērā ņemam pieredze, it īpaši amatiera līmeņa fotogrāfam. Lai gan nav jau tādas skaidras robežas starp profesionāli un amatieri. Fotoaparāts ir, kaut ko saprotu no krāsām, kompozīcija arī nav svešs termins. Ar tehnoloģijām esmu uz Tu, proti, jebkura pēcapstrādes lieta nav grūti apgūstama, pat ja līdz šim ar to neesmu darbojies. Te atkal būtu jāatgriežas pie teiciena, ja tev patīk tas, ko dari, tad nav pat nozīmes, ko tu dari, tas ir tikai laika jautājums un tev sanāks ļoti labi. Visus publicētos dzejoļu un jau gatavos attēlus var apskatīties dzejas blogā ulvis.art.
Kā liecina šī bloga nosaukums, tad šobrīd ir īstais brīdis to paskaidrot, jo es vēl neko neesmu teicis/rakstījis par pašu ceļojumu, bet teksts, ko lasīt jau uzkrājies. Ceļojums manā prātā ir viss, ko mēs darām, sākot no brīža, kad ceļamies, līdz brīdim, kad ejam gulēt. To var saukt par dienas ceļojumu, jā tas nav ceļojums pēc šī vārda definīcijas, bet tāpēc jau es esmu ceļotājs, kurš gandrīz ceļo. Mazie dzīves piedzīvojumi, kas mūsu dzīves padara piepildītākas. Un tad, nākotnē, sēžot pie kafijas krūzes, prātā ceļot uz piedzīvoto, un atcerēties katru detaļu, katru mirkli, kas lika smaidīt un priecāties par šīs pasaules laicīgajām lietām. Dzīve bez piedzīvojumiem ir kaila eksistence, kas būtnei, kura tikai eksistē, neko nedod, tā ir kā līdzeklis citu dzīvju papildinājumam. Protams, mēs visi esam daļa no šis sistēmas, un visi esam iesaistīti kopējo procesu attīstībā. Īsta filozofija, ja to nepielieto praktiski, bet reizēm tas ļauj sakārtot prātu, izmest nevajadzīgās domas un virzīties tālāk.
Lidojums uz Maltu ir nākamajā diena pēc Latvijas sarkan-balt-sarkanajiem svētkiem – Latvijas neatkarības dienas. Laime nelaimē, jo šādai cilvēku noskaņai būtu jābūt ikdienišķai parādībai, bet bieži vien cilvēku patriotiskās jūtas uzjundī noteikti datumu tuvumā, un ja par to vēl ir papildus brīvdiena… uz brīdi viss palicis tur Latvijā vai lasot šo tagad, šeit Latvijā, bet tagad laiks pievērsties siltākām aktivitātēm. Maltai, kas ir aptuveni 10 kvadrātkilometrus lielāka par Rīgas teritoriju (uz doto brīdi, jo Rīgas teritorija var mainīties. Maltai gan nav tik lielas iespējas). Paredzēts īss ceļojums, piecu vīru kompānijā, un viena sieviete galapunktā, kā mūsu namamāte. Namamāte skan, kā īsts vecvārds, bet kā saka “saies”. Tikmēr lidojumā var dzirdēt stjuartu savstarpējās nesaskaņas, sajaucot dzērienus, un izsakot smieklīgas piezīmes. Jālido vēl daudz, laiks klusuma pauzei, cik nu klusi var būt dzelzs putna vēderā.
No putna lidojuma Malta izskatās diezgan maza, ja lidmašīnā varētu staigāt uz abām pusēm, tad jūru varētu ieraudzīt jebkurā brīdī. Laikapstākļi Maltā nav tie karstākie, bet ņemot vērā Latvijā atstātos mīnusus, tie šķiet lieliski. Vidējā temperatūra visas dienas bija tuvu 20 grādiem, gan pa nakti, gan pa dienu. Mākoņi virs Maltas mainījās pa stundām, bija gan spēcīgs lietus, gan spoža saule.
Svarīgi pieminēt, ka mēs faktiski neko neplānojām, ne apskates objektus, ne pasākumus, ļāvāmies improvizētiem notikumiem, un jāsaka, ka sanāca tīri labi. Pirmajā vakarā iekārtojāmies dzīvesvietā, satikām mūsu kopējo draudzeni, un visi kopā devāmies vakariņās.
Pēc kārtīgām vakariņām, daļa no līdzbraucējiem dodas peldēties, bet daļa nelielā pastaigā pa pilsētas ielām (es tai skaitā). Pavisam īsa pastaiga, daži skaisti skati, un nolemjam atgriezties mājās, bez plāniem, kas šovakar notiek tālāk. Pēc dažu stundu (varbūt divu) pasēdēšanas nolemjam, ka dosimies uz kādu vietēju deju ballīti (Salsa, Bachata un Kizomba). Ar kājām tiek noiet vairāki kilometri, bet tos praktiski nejūt. Deju ballīte sākumā liek vilties, jo liekas, kur tad ir cilvēki, bet viņi lēnām saradās, un mēs nedaudz paslīpējām deju grīdu. Pēc deju ballītes, mēs nonācām vēl vienā ballīte, kur protams arī uzdejojām, un mājās jau pārradāmies ap trijiem.
Nākamā diena ir klāt, un tā sākas ar pamatīgu lietu. Laika prognozes nav iepriecinošas, bet mēs par to diži nesatraucamies, jo ir gana silts un nekur nav jāsteidzas. Lēnām visi pieceļas, un plānojam, kur lai dodas uzēst brokastis.
Brokastis atrastas, brokastis apēstas. Kafija padzerta. Diena var sākties. Pārsvarā braukājām ar Bolt taksi, un pirmajā izbraucienā dodamies uz Valletu. Maltas galvaspilsēta. Pilsēta ar nepilnu 500 gadu vēsturi, ko apskauj mūri, kas padevās tikai mūsdienu militārās tehnikas spiedienam, jo sākotnēji tie bija vieni no modernākajiem un izturīgākajiem sava laika pilsētas nocietinājumiem. Izstaigājam Valletas dārzus, un dodamies uz kara muzeju, izved vēstures ekskursijā, ko šī vieta piedzīvojusi.
Valleta izstaigāta, var doties atpakaļ uz māju pusi. Mūsu mājvieta atradās Sant Džuliānā, ja salīdzina ar Rīgu, tad aizbraucām uz Teiku, bet ekskursijā bijām Rīgas centrā. Tuvojas vakars un plānojam paši gatavot vakariņas, dažas jūras veltes, un makaroni. Kurš gan labāk, ja ne Nikolas, kurš arī pārsvarā darbojas pa virtuvi, kamēr citi vairāk vai mazāk slaistās. Vakariņas bija lieliskas. Makaroni, vīns, un plāns par nākamo deju ballīti.
Nākamā pietura – deju ballīte. Šī deju ballīte bija labāka, jo dejot lietpratēju līmenis bija augstāks, un mums saistošāks. Faktiski palikām līdz ballītes beigām un devāmies uz mājām, lai pagulētu. Šoreiz laicīgāk, kā iepriekšējā dienā.
Gribētu tikt, ka šī diena iesākas gandrīz tā pat, kā iepriekšējā, bez steigas, mierīgi un ar plānu, kur iesim brokastīs. Atkal no rīta līst. Nedaudz noķeram lietu un esam tur pat, kur vakar, lai ieturētu brokastis un šodien dotos uz jaunu pilsētu – Mdina. Pilsētas vārds atvasināts no arābu vārda, kas mūsdienās tulkojams kā pilsēta. Šauras, labirintam līdzīgas ieliņas. Ar mūri ierobežota teritorija.
Pēc Mdinas apmeklējuma pirmās domas ir par došanos atpakaļ uz mājvietu, veikt nelielu iepirkšanos un pacept gaļu un gatavot pēdējās vakariņas, jo nākamajā rītā jau jālido mājās, bet mēs nolemjam doties uz papildus apskates objektiem. Pirmo reizi izmantojam sabiedrisko transportu, par ko nav dzirdētas tās labākās atsauksmes (reizi stundā, mēdz kavēt un citi brīnumi, bet tas tipiskāk tūristu sezonā). Mums viss lieliski. Autobuss veikli manevrē pa šaurajām ieliņām, ne tik šaurām, kā Mdinas teritorijā, bet tuvu tam. Braucam uz jūras krastu. Klinšains krasts (Dingli) ar iespaidīgu skatu, un tieši tajā pusē ir saulriets.
Uz mājvietu dodamies pa saīsinātu ceļu. Gabaliņš tiek noiets ar kājām, tad izsaucam taksi. Pēdējā vakara plānā ir pacept gaļu, uztaisīt vakariņas un baudīt silto laiku. Viss norit pēc plāna. Un pēdējā rīta cēliens ir klāt. Lidosta maza, nav daudz cilvēku, viss notiek ļoti raiti. Ir sācies lidojums mājās, uz ziemu.
Ceļojums uz Maltu bija īss un relaksējošs. Vienmēr gribas nedaudz vairāk, bet reizēm arī dažas dienas ir tieši tas, kas nepieciešams.