Labākais laiks, kad doties muzeju tūrē ir vasaras darbadiena. Cilvēki aizņemti ar saviem ikdienas darbiem. Ārā patīkams siltums un prātā vēlme izzināt apkārtējo pasauli. Ja tā virspusēji pieiet muzeju jautājumam, tad man nelikās, ka Rīgā to ir tik daudz, un tik labi. No vēstures nedienām līdz mūsdienu tehnoloģijām. Sākotnējais muzeju plāns tapa pēc “Rīgas investīciju un tūrisma aģentūras” mājaslapā pieejā muzeju TOP-a. Taču skatoties Rīgas kartē, redzami vēl citi muzeji, ko vērts iekļaut muzeju ceļā, jo tie ir maršrutā “pa ceļam”.
Arī muzejiem ir darbalaiks, un to apmeklējums ir jāplāno. Vismaz nedaudz, jo man ir brīvdiena, un man patīk ilgāk pagulēt, tāpēc būt gatavam ar pirmajiem rīta gaiļiem visticamāk man nesanāks, un nesanāca arī. Nebija tā, ka daudz nogulēju, bet stundu no plāna novirzījos, kas uz dienas kopējā fona neko neizteica.
Nost ar liriku, vairāk par muzejiem, ko apmeklēju, ko redzēju un kādi iespaidi.
Pirmais muzejs ir “Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs“. Diena sākta uz visai bēdīgas nots, bet vēsturi ir jāzina. Zīmīgi, ka muzeja teritorijā sastopu vienu tūristu grupu, kura runā vāciski. Pagātni neizmainīt, bet mēs visi kopā varam nepieļaut tās atkārtošanos. Muzejā ir 11 eksponāti, kas veltīti ebreju tautas piemiņai un izciestajiem pāridarījumiem. To, ka cilvēks mēdz būt ļauns, to es apzinos, bet to, ka citi tolerē tādu ļaunumu kā vadītāju, to man grūti pieņemt (piemēri mūsdienās nav tālu jāmeklē). Ebreji uz Rietumeiropu tika deportēti ar vienvirziena biļeti, proti, viņus veda paverdzināt, un pēcāk nogalināt.
Tālāk dodot uz ne mazāk drūmu vietu – Latvijas Okupācijas muzejs. Vēl viena skumja vēstures lapaspuse, bet nu jau mums pašiem – latviešiem! Vēsturiskie ceļi, mums kā latviešiem, bijuši ērkšķu pilni. Mūs burtiski pakļāvušas visas lielās nācijas cauri gadsimtiem. Esot šodienā, tikai retais aizdomājas, ka tikai nesen vēl nedrīkstēja paust savas domas skaļi – teikt, ko domā! Pateicoties cilvēku, latviešu, vēlmei būt pašiem sava likteņa noteicējiem, mēs šodien varam justies brīvi. Vediet bērnus uz šādiem muzejiem, stāstiet un rādiet viņiem vēstures liecības, jo mums, latviešiem, jābūt vienotiem, ar vienādu un skaidru izprati par vēsturi.
Tagad muzejā ir divi pamatekspozīciju stāvi. Atceros vēl šī muzeja vecās telpas, pirms pārbūves, tad uz mani redzētas neatstāja tādu iespaidu. Prātam tomēr jānobriest, lai aptvertu, kas toreiz notika… Pirmais stāvs pamatā ir veltīts okupācijas gadiem, gan no vāciešu puses, gan no krievu puses. Molotova-Ribentropa pakts (1939. gada 23. augusts) – Latvija tiek okupēta (Latviju okupē PSRS) un nonāk Padomju savienības kontrolē. Latvieši masveidā tiek izsūtīti uz tālākajiem Krievijas austrumu reģioniem, no kurienes daudzi neatgriežas.
Ejot gar pirmā stāva eksponātiem, iekšā ir dusmas par tā laika netaisnību, kā saprātīga būtne to var nodarīt citiem.
Kāpjot uz otro stāvu, gar sienu izvietoti dažādi vēsturisku notikumu foto, pateicoties kuriem mēs šodien Latviju varam saukt par brīvu valsti. Valsti, ko varam saukt par savu! Skatoties uz šiem attēliem, lasot aprakstu, pārņem lepnuma un cieņas sajūta par tā laika cilvēkiem. Viņi visi kopā paveica kaut ko lielisku. Ne velti mēdz teikt, ka tikai kopā ir spēks!
Skumju vēstures notikumu apskate šodienai beigusies. Zini vēsturi, bet dzīvo šodienā.
nebīties par to kas rīt
tikai saudzīgi un droši
savu vagu taisnu dzīt
– Knuts Skujenieks
Nākamās durvis man veras krāšņā namā, ko sauc par “Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju”. Pamatekspozīcijas ir 3 stāvos, bet pirmajā stāvā ir maza pagaidu izstāde, kur apskatu muzeja meistaru stāstus video formātā, kā arī dažus restaurētos objektu. Prātā iekrita frāze, ko teica Dainis Andersons (Interjera iekārtas priekšmetu (mēbeļu) restaurators – meistars. muzejā strādā jau no 1985. gada): “Mans darbs ir mans hobijs. Uz darbu nāku, kā uz svētkiem.” Šī frāze man aizķērās, jo līdzīgā formā to parasti saka visi, kuri darbu uztver, kā hobiju, proti, ja darbs tev ir hobijs, tad tu faktiski nestrādā ne vienu dienu, tu pelni ar to, ko tev vislabāk patīk darīt.
Kā jau muzeja nosaukums liecina, tad eksponāti ir par Rīgas vēsturi, es teiktu par Rīgas vēsturiski kopējo tēlu, ne tik daudz par detaļām. Vairāk uzmanības veltu tam, kā Rīga izskatījās un mainījās, mainoties gadsimtiem.
Manu uzmanību piesaista telpa ar Dziesmu un deju svētku tematiku (šogad, šobrīd aktuāli). Pie logiem pakārti pēdējo svētku oficiāli karogi, ar logo. Starpcitu, ne visos karogos minēti Dziesmu un Deju svētki, dažos karogos tie ir tikai Dziesmu svētki, lai gan vēstures lapaspuses saka, ka apvienotais nosaukums jau tiek izmantots no 1990. gada, tomēr karogā tas vēl regulāri neparādās.
Bez Rīgas vēstures, muzejā vēl ir neliela telpa kuģniecības tematikai. Tur pārsvarā ir tikai dažādu kuģu lielformāta maketi, bet smalki detalizēti un aci piesaistoši. Kopumā jāsaka, ka muzejā ir daudz interesantu lietu, ko apskatīt.
Te pat, aiz stūra, pāri ielai, iekšpagalmā, mani gaida “Rīgas Birža”, mākslas muzejs. Šo vietu agrāk biju noskatījis, kā vietu, kur organizēt kādu fotosesiju (oficiāls piedāvājums no telpu uzturētājiem), jo telpas tam ir atbilstošas. Nav daudz, bet greznas. Vēl nebūdams šajā muzejā zināju, ka te ne būs daudz apskates objektu, bet neredzēsi – nezināsi. Ēkā regulāri notiek dažādas pagaidu izstādes, uz to šoreiz nedodos, bet noskaidroju, ka tā būs pieejama līdz 17. septembrim (7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle). Divējādas sajūtas vai šo muzeju rekomendētu kā TOP-a cienīgu vietu vai tomēr nē, ja garām ejot, tad noteikt jāiegriežas, bet speciāli braukt nerekomendētu.
Diena vēl gara, bet negribas prātu pārsātināt ar redzēto, lai visu var jēgpilni atcerēties. Kafijas pauze. Un lieku dienas muzejiem pēdējo punktu jeb “Latvijas Nacionālais vēstures muzejs” ir mana pēdējā pieturvieta šodien. Šīs muzeja telpas atceros kā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes vēsturiskās telpas. Un nav melots. Līdz 2013. gadam muzeja pamatekspozīcija atradās Rīgas pilī, līdz brīdim, kad tur notika ugunsgrēks. Neiedziļinoties detaļās, fakultātes telpas pārceļoja uz ekonomistu ēku, bet vietā nāca muzeja eksponāti.
Muzejs ir 3 stāvos. 2. – 4. ēkas stāvs. 2. stāvā uzmanība tiek veltīta Latvijas kā valsts dibināšanas notikumiem. Nozīmīgākajiem cilvēkiem un papīriem, tai skaitā satversmei. 3. stāvs sākas ar vissenākajām vēsturiskajām liecībām par Latviju, tās iedzīvotājiem un viņu paražām. 4. stāvs ir pēdējā gadsimta vēstures lidojums. Mani ieinteresēja fotografēšanas attīstības posms Latvijā, arī fotografēšanas pirmsākumos tas bija dārgs hobijs, laiks rit, bet ir lietas, kas nemainās.
Daži viduslaiku likumi:
Gana daudz šodien redzēts. Redzētais pierakstīts un iemūžināts, bet citi muzeji mani vēl gaida!