Skip to content

Rīgas muzeji – 2. daļa – Māksla – Medicīna

Sākoties dienai nevar nepamanīt lielisko laiku, temperatūru un noskaņojumu. Viss notiek tā, it kā to varētu iepriekš prognozēt un izvēlēties. Uz ielām cilvēku steiga un plāni, kur nu kurais. Tikmēr es lēnā solī dodos savā ieplānotajā muzeju tūrē. Otrā diena. Atceroties Londonas muzejus, tad jāsecina, ka Rīga ir vai nu ļoti maza pilsēta, vai visi apskates objekti ir koncentrēti tādā, savstarpējā, attālumā, ka tos var izstaigāt ar kājām. Kā tūristam šis faktors liktos ļoti labs. Mana muzeju tūre vairāk vai mazāk ir izsenis izdomāts plāns, ko tagad esmu pieķeries realizēt. Visam savs laiks un vieta, un prioritātes pārējo sakārtos pašas.

Šodienas pirmie soļi tiek mīti Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeja virzienā. Pats, pats rīta plāns bija citādāks, bet ko gan pa miegam neizdomāsi. Tā nu veras medicīnas muzeja durvis un esmu iekšā. Kopā četri stāvi. Pirmsākumi, Viduslaiki un renesanse, Medicīna kā zinātne, Latvija un Kosmoss. Stāvus numurēšu pēc latviešiem saprotamās numerācijas, jo muzeja stāvi sākas ar 0 (ekspozīciju aprakstā), kas, manuprāt, neiederas latviešu numerācijā.

Tātad 1. stāvā es iepazīstos ar medicīnas pirmsākumiem. Ieejot pirmajā telpā, tur man priekšā jau ir neliela skolēnu grupa, kurai šodien ekskursija – viņiem, vietējais gids, aizrautīgi stāsta eksponātu pielietojumu un nozīmi. Es noklausos! Vitrīnā redzami dažādi medicīnas instrumenti – duramie un sitamie. Gids skolēniem vaicā, vai viņi vēlētos kļūt par ārstiem un ar šiem instrumentiem kādam iegriezt, bērni saka, ka nē, bet gids atbild, ka viņš to labprāt darītu, protams, labos nolūkos kā ārsts. Aiz pirmās telpas durvīm ir pustumša telpa, kur izvietoti daži vēsturisku faktu artefakti, kā cilvēkus ārstēja pagātnē.

– Vēl viens noklausītais stāsts. Grāmata ir vien 600 lapaspuses bieza, bet minējumi no skolēniem bija 1000+. Kā arī tie ir tie duramie instrumenti.
– Cilvēkus, kuri izdarīja pārkāpumus piesēja pie kauna staba, jo sākotnēji nebija cietumu
– Kājas amputācija bez narkozes. Ko tik pagātnē nedarīja!
– Cilvēku mājas, kuri bija slimi ar mēri, iezīmēja ar vārdu

Nāk otrais stāvs un sākas otrais noklausīšanās mēģinājums. Skolēniem tiek uzdots jautājums, vai viņi zina, kāpēc mūsdienu zobārstniecība faktiski vairs nesāp? Zālē klusums. Gids pats atbild uz sarežģīto jautājumu. Izrādās, ka viss noslēpums slēpjas tajā, ka mūsdienu urbji griežas krietni ātrāk, nekā to sākotnējie eksemplāri. Jā, anestēzija arī ir uzlabojusies, bet urbjus vairs negriež ar kāju darbināms aprāts, blakus izmisušai pacienta galvai. Apskatos dažus vēsturiskos instrumentus, ar ko urba, ar ko rāva zobus… Ar ironiju sakot – īsti viduslaiku brīnumi. Otrais stāvs prātā paliks kā zobārsta, oftalmologa (acu ārsts) un dažādu zālīšu apvienojums. Ir vēl citi eksponāti, bet spilgtākās lietas dara savu.

– Zobu raušanas instrumenti kā no šausmu filmām
– Redzu pārbaudīja ar dzīvnieciņu un citu lietu atpazīšanu

Daži pacilājoši soļi un burtiski esmu izskrējis 3. stāvu, jo lielu daļu telpu aizņem izstādes darbi, kas pazibēja gar acīm, bet tur arī palika zibsnī. Daži vēsturiski attēlojumi, tiem pašiem zobārstu kabinetiem. Un strauji tuvojas pēdējais stāvs.

Pirms paust kaut ko par stāva saturisko daļu, būtu jāuzdod jautājums, vai ir nojausma, kas tur varētu būt? Liekas, ka zobārsti? Nē! Kosmosa tēma, ko jau minēju sākumā. Īss ieskats kosmosa lidojumu vēsturē, par to, kuri tad lidoja pirmie, nē tie nebija cilvēki. Ko ēda kosmosā un ģērba, esot tur augšā. Cilvēks sākotnēji kosmosā sūtīja dzīvniekus, kas atpakaļ uz zemes dzīvi nenonāca, jo kapsulai piezemējoties tā aizdegās un dzīvnieciņi gāja bojā. Tomēr muzejā ir pats pirmais suns, kurš izdzīvoja pēc ceļojuma kosmosā, protams, kā izbāzenis. Izlidojis cauri eksponātu stāstiem, varu doties ārā, lai ķeru saules starus.

– Tieši šis bija pirmais suns kosmosā, kurš atgriezās uz zemes
– Mērkaķīšus izmantoja testiem, kādas sekas atstāj ilgstoša pārslodze uz ķermeni
– Savi auguma un vecuma parametri kosmonautiem
– Iepakojums laika gaitā maz mainījies

Parka zaļā koku sega sniedz patīkamu un relaksējošu kontrastu pret saules sildošajiem stariem. Viens solis seko nākamajam, un esmu RSU Anatomijas muzeja teritorijā. Gribētos teikt, ka šai ēkai esmu braucis un gājis garām neskaitāmas reizes, bet ieejot teritorijā vēsu prātu aizeju tai garām. Viss ir pārbūvēts, kopš pēdējo reizi fiziski biju šajā teritorijā. Pāris apmulsuma brīži un esmu īstajās telpās. Baiba (muzeja darbiniece) mani pabrīdina, ka nevajadzētu fotografēt pagrabā, laikam visi nesaprot zīmīti fotografēt nedrīkst (to redzēju jau esot pagrabstāvā), bet citur var uztaisīt bildi, ja nu ir vēlme.

– Mūsu pašu Rainis, divas dienas pēc nāves kārtīgi nomērīts

Manas pirmās atmiņas no šī muzeja ir ar komisku pieskaņu. Muzejā bijām ar visu klasi, braucienu organizēja bioloģijas skolotāja. Bet vienīgais, ko atceros, ka tajā dienā mums paveicās tikt blakus telpās, kur jaunie studenti “darbojās” ap līķi. Un kur bijis, kur ne – jaunā studente mums sāk izrādīt dzimumorgānus (protams tos, kas atrodas traukos), sajūsmas un smieklu pavadībā tos turot rokās. Vēl nedaudz atceros telpu, kur atradās arī šodien redzētie eksponāti, bet kopumā tāds amizants mirklis no skolas laikiem.

– Vēl pirms 100 gadiem anatomikums šādi gatavoja skeletus pārdošanai

Ja jau esmu izsmalcinātā rajonā, kaut patiesībā tāds ir viss Rīgas centrs, tad jāiegriežas Jūgendstila muzejā (latviski to sauc par centru, bet angļu valodā rakstīts muzejs). Iepriekšējā rakstā biju ieminējies par jūgendstila īre nama istabas repliku, bet te nu es esmu. Reālā dzīvoklī. Uzreiz gribas minēt kopējo sajūtu. Burvīgs un gaumīgs stils, ja to apvienotu ar mūsdienu ērtībām, labāk būtu grūti iztēloties. Rīgas centrs kopumā ir kā “nosēts” ar jūgendstila ēkām. Vēlāk ejot pa pilsētu sāku pamanīt ar vien vairāk ēkas, kam iepriekš nebiju pievērsis uzmanību. Īss rezumē par uzzināto. Rīgā dominē perpendikulārais jūgendstila ēku stils, kas raksturīgs tieši Rīgai. Ēkas ārpuses stilizētās lietas attēlo īpašnieka raksturu, bet tas kā ēka ir izdekorēta iekšpusē demonstrēja ēkas īpašnieka statusu sabiedrībā. Pamanīju, ka vēsturiskie radiatori joprojām izskatās stilīgi. Jūgendstils tik ātri nenovecos.

– Skaista istaba jūgendstila dzīvoklī
– Koka ledusskapis jeb saldējamais skapītis, kas turēja aukstumu līdz trīs dienām, ar vienu ledus porciju

Mākslas peļķē iekāpdams, no tās tik ātri neizkāpt, jebšu dažus simtus metrus aiz stūra esmu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Mans plāns nav detalizēti iedziļināties gleznu stilos. Ēka ir liela un eksponātu ir daudz, tāpēc te ir ko skatīties, un katrs atradīs savam prātam tīkamus mākslas darbus. Es šajā muzejā esmu ne pirmo reizi. Man patīk gleznas, laikam tāpēc ik pa laikam var atgriezties dažādos mākslas muzejos, un vienkārši paskatīties, kā talantīgi cilvēki ir izlikuši savā prāta redzamo uz audekla, papīra vai jebkura cita materiāla. Dažus saistošākos darbus nofotografēju. Pati ēka kopumā ir kā karaļnams. Gan no ārpuses, gan no iekšpuses. Baudām un apbrīnojam to, ko spēj cilvēka radošais prāts!

– Iespējams svētku noskaņās, uzmanību piesaista šī glezna “Meitene tautastērpā”, Jānis Tidemanis, 1930
– Uzmanībai piesaista gleznas neparastais telpiskums. “Itāļu pagalmiņš”, Kārlis Hūns, 1871
– Skats no muzeja jumta
– Pagaidu izstāde, Vineta Kaulača
– Vai nav grezni?
– Krāšņums ne tikai iekšpusē

Nedaudz jāsamazina gaisā virmojošais prieks, un jāatgriežas netālā pagātnē, jeb durvis veru Stūra mājai. Stūra māja jeb čekas (PSRS Valsts drošības komitejas) ēka. Latviešiem gan ēka, gan tas laika periods, ko nes sev līdzi šī ēka, vienmēr asociēsies ar okupāciju un nebrīvi. Ēkā pratināti tūkstošiem cilvēku, daudzi no tiem spīdzināti un nošauti. Citēšu Gunāra Atras pēdējā vārda fragmentu no tiesas sēdes: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.”

– Gunārs Astra
– Jo domājošs cilvēks nav pakļaujams!

Diena rit ļoti strauji, nedz steigas, bet tomēr… Skatoties pulkstenī saprotu, ka vēl varu paspēt ieiet Zuzeum mākslas centrā. Tikai un vienīgi porcelāns, dažādas ražošanas fabrikas un to vēsturiskie ražojumi. Ja es būtu porcelāna mīļotājs, gan jau apsēstos klusi stūrītī un vērotu to milzīgo telpu, kur uz katra stūra mirdz kāds porcelāna atribūts. Bet… klusi nesēdēju, un nebija tā, ka staigātu bļaudams. Pāris apļi, pāris bildes un māksla šodienai beigusies.

– Dmitrovas fabrika
– Grāmatas turētājs, Rīgas keramikas fabrika, 1940
– Kuzņecova fabrika, Rīga, 1920 – 1940

Diena kopumā vēl nav beigusies. Šodien vēl jāizkustina kājas deju ballītē, un rakstot šīs rindas, visticamāk, aiz loga jau tuvosies saules nestā gaismiņa. Kā man patīk šis gadalaiks!

Lasīt vēl: 1. daļa 3. daļa

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *