Noslēdzošā diena muzeju tūrē. Ne gluži trešā pēc kārtas, bet trešā diena nedēļas laikā. Būs apskatīti visi lielākie un populārākie Rīgas muzeji. Noteikti tie nav visi, bet ja uz Rīgu skatās kā tūrists, tad ar šiem ir jāpietiek, jo man to apskatei bija nepieciešams trīs pilnas dienas. Tātad, ir iesākusies trešā diena, ārā joprojām saulains un silts, bet laika prognoze ir viltīga – iespējams līs. Neskaitot šīs trīs dienas, neatceros iepriekš tādu dienu, ka no gultas līdz muzeja durvīm mani šķirtu vien viena stunda.
Ejot iekšā pa muzeja durvīm nekas neliecina, ka varētu līt lietus, bet mākoņu ir diezgan daudz. Pirmais ir Latvijas Nacionālais dabas muzejs. Nedaudz ģeoloģijas, zooloģijas, entomoloģijas un antropoloģijas.
Pirms sākt paša muzeja apskati, es izmantoju iespēju apskatīt lilijas. Dienu iepriekš, muzeja telpās ir atvērta liliju izstāde. Varētu būt ap 50 dažādām liliju šķirnēm. No vienkāršākām līdz krāšņākām. Manuprāt, skaistākās iemūžinu attēlos. Izstādes aprakstā tiek minēts, ka šī ir smaržu liliju izstāde, un apmeklētāji tās osta un savstarpēji komentē. Jāpiebilst, ka jaunus cilvēkus te nemana, izņēmums ir bērni, ko līdzi paņēmuši vecāki. Jāatzīst, ka mērķtiecīgi pats arī nenāktu skatīties tikai lilijas, jo izstāde nav lielas, viena plaša telpa. Kārtīgi izpētījis, pasmaržojis un nofotografējis ziedus varu doties muzeja pastāvīgo eksponātu apskatē.
Šī lilija mans favorīts
Viss sākas no apakšas, no zemes, no ģeoloģijas un dinozauriem. Pasaulē ir ļoti daudz aktīvo un kluso jeb aprimušo vulkānu, bet Latvijas teritorija ir kā viens liels līdzenums, kur vulkāni ir eksotika. Šis ir fakts par ko nevajadzētu bēdāties. Starp vulkānu un dažādu krāsainu iežu un minerālu apskati var apskatīt aizvēsturiskas būtnes, piemēram, dinozaurus, ūdens-zaurus un mamutu. Plašajā minerālu kolekcijā uzmanību piesaista tie krāsainākie. Līdzīgi kā ar metāliem, kur zelts spīd un laistās.
Nākamais stāvs nāk ar zooloģiju, kur viss stāvs veltīts simtiem izbāzeņu. Sākot eksponātu apskati pamanu, ka ārā sācis līt, kā tautā saka “gāž kā no spaiņiem”. Telpām ieplūst patīkams lietus laika veldzējošais aromāts. Muzejs telpās, tāpēc daudz par to nedomāju. No putniem līdz plēsējiem, kuri šos putnus ēd. Uz vienas no telpu sienām izvietota zooģeogrāfiskā karte, proti, dzīvnieku izvietojums uz pasaules kartes, sauszemes un ūdens. Dzīvnieki tā strikti pieturas saviem reģioniem vai videi, kurā viņi dzīvo. Pavisam pretēji, kā to dara cilvēks. Lien tur, kur nosalt var, lien tur, kur noslīkt var un lien tur, kur pārkarst var. Atkal viena maza noklausīšanās, kur muzeja gide stāsta, iespējams, skolēnu ekskursijas grupas organizatorei, ka zebiekste (man tā izklausījās, jo nedzirdēju sarunas sākumu, bet atradu tam video pierādījumus, ka neesmu pārklausījies), kura ir krietni mazāka izmēros par zaķi, to spēj nomedīt. Tā lēkā no zara uz zaru, burtiski hipnotizējot zaķi, dēļ zaķa redzes īpatnībām, vairāk dēļ acu novietojuma. Zaķis noreibt un zebiekste uzbrūk. Trakās zebiekstes!
No baisiem stāstiem uz nākamo stāvu, ko sēnes un kukaiņi sauc par savu māju. Sēņu telpā tās spilgtākās ir tās indīgākās, protams mušmire. Tajā brīdī nodomāju zināmo līdzību ar cilvēkiem. Liela daļa cilvēku, kuri ir pārspīlēti ārišķīgi (tā pat kā mušmires), vēlas sev piesaistīt uzmanību, bet zem šīs uzmanības slēpjas, kas slikts. Nav jau melots. Neesmu sastapis nevienu cilvēku, kurš pārspīlē ar ārišķību, būtu psihoemocionāli vesels. Ko tur daudz par sliktām lietām, labāk blakus telpās pavērot skaistus taureņus. Latvijas platuma grādos nav atbilstošas temperatūras, lai pie mums būtu pasaules krāšņākie, bet, ja skatos globāli, tad daudzi no tauriņiem ir pasakaini skaisti. Tik košas krāsas, ka gribas vēl mirkli ilgāk uz tiem vienkārši paskatīties.
Viss dabīgais apskatīts, laiks muzeja pēdējam stāvam, proti, stāvam, kur var apskatīt cilvēka ietekmi uz dabu. Jāpiemin, ka katrā muzeja stāvā ir mazas aktivitātes bērniem, lai viņi labāk izprastu mūsu pasauli. Labs muzejs pašā Rīgas centrā. Šis faktiski ir vienīgais muzejs, kura atrašanās vietu nebiju pamanījis (un arī nebiju bijis) iepriekš, jo vislabāk paslēptās lietas (vietas) ir tiešu acu priekšā.
Dabas lietas apskatītas, var ķerties klāt kaut kam mehāniskākam. Iepriekš minētās lietusgāzes ir mitējušas, un atkal sāk parādīties saule. Mākoņi lēnām izklīst un varu patīkami turpināt savu iecerēto maršrutu. Dodos uz Rīgas motormuzeju. Skatīties motoru vēsturi esmu bijis iepriekš, bet ne ar šādu motivāciju – redzētu visu tūrista acīm, aci piesaistošākās lietas. Motorlietām pieder greznums. Gan ēka, gan eksponāti ir grezni. Mazāk informatīvās daļas, vairāk skatāmo lietu. Pie muzeja sienām piestiprināti dažādi fakti, kas tiek klasificēti kā “mīts vai patiesība”. Viens no jautājumiem: “Vai patiesība, ka pirmo automašīnās ātruma pārkāpēju panāca policists uz velosipēda?” Atbilde jau slēpjas jautājumā. Sākotnēji automašīnu ātruma ierobežojumi esot bijuši 10 km/h, kas mūsdienās liekas nekas, un nav brīnums, ka to var panākt ar velosipēdu. Vēl muzejā apskatāmi vieni no pirmajiem populārāko zīmolu ražotajiem eksemplāriem, un to rašanās vēsturi, piemēram, tik labi zināmai BMW, kas nesāka ar mašīnām, un mašīnas nav vienīgais, ko šī kompānija ražojusi. Dažādi jautri fakti, kā mašīnas tikušas pie tādas komplektācijas, kāda tā ir šodien, piemēram, pagrieziena rādītāju attīstība, logu tīrītāju parādīšanas – sēžot aiz autobusa loga u.c. ne mazāk interesantas lietas.
Izskatās kā velosipēds
No iepriekšējās apmeklējuma reizes neatceros, varbūt vēl nebija, bet varbūt neredzēju, taču šoreiz ir. Muzeja pagrabstāvā (1. stāvs, jo muzejs sākas 2. stāvā) ir pieejama impresija par braucienu uz kāzām 1975. gadā. Īss aprakts par impresiju, es kā pasažieris kāpju autobusā, kurā uz priekšējiem logiem tiek demonstrēts video. Virs logiem ir stilizēts atpakaļskata spogulis, kur tiek demonstrēts otrs video, kur redzams autobusa šoferis, kurš komentēs “braucienu”. Smieklīgi komentāri un lieliski iederas muzeja tematikā. Muzejs izstaigās visos iespējamos līkumos, un laiks doties tālāk.
Gan diena, gan muzeju tūre tiek noslēgta ar Latvijas etnogrāfijas brīvdabas muzeja apmeklējumu. Šis muzejs atrodas relatīvi tālu no visiem iepriekš apskatītajiem muzejiem, bet ļoti ērtā vietā. Viegli atbraukt gan ar sabiedrisko transportu, gan ar mašīnu. Muzejs par mūsu senču dzīvi pēdējos gadsimtos, un ne tikai. Muzejiem ārpus pilsētas ir viena liela priekšrocība. Liels plašums un iespēja izpausties ar ekspozīcijām. Muzejā redzamas Latvijas iedzīvotāju vēsturiskās mājas, tādas, kādas tās bija oriģināli celtas. Tās ir pārvestas no dažādiem Latvijas reģioniem uz muzeja teritoriju, lai tās būtu iespējams apskatīt vienuviet. Faktiski visas mājas ir autentiskas, un sniedz lielisku priekšstatu, kā tad īsti dzīvoja mūsu senči.
Pirmā lieta, kas man kā gara auguma cilvēkam “krita acīs” ir zemais durvju izmērs. Gandrīz visām mājās, klētīs, rijās un citās ēkās es gāju iekšā pieliekdamies. Trāpījās arī viena ēka, kur ērtāk būtu ierāpot. Ēkas ar augstām durvīm bija baznīcām. Vienā no sētām tieku noturēts par vēsturnieku, jo jauni vīri vieni paši tā pat vien apkārt nestaigājot. Katrā māju pagalmiem ir viena muzeja darbiniece, kura ģērbusies atbilstošā tautu tērpā, kas raksturīgs pārstāvētās mājas reģionam. Lieliska vieta, kur izzināt Latvijas vēsturi.
Tā nu mana muzeju tūre noslēdzas, un jāatgriežas ikdienas ritējumā. Kopumā pabiju 14 dažādās vietās.