Dzestrs un saulains sestdienas rīts, ar nelielu lietutiņu, kas it nemaz netraucē. Tā var sākties dienas izbrauciens uz trīs Latvijas pilīm. Trīs pilīm, ja skaita dienas beigās, jo sākotnēji bija paredzēts apskatīties vienu, un galvenokārt tās dārzus, jo Rundāles pilī šodien (1. jūlijā) ir 15. Dārza svētki. Kādu brīdi pilī nav būts, ja tā aptuveni paskaita, tad gadus 20, tāpēc prātā dzīvo košums par redzēto, bet ņemot vērā redzēto ārpus Latvijas, tai skaitā Versaļas pili, manas šīs dienas ekspektācijas ir neitrālas.
Vērts pieminēt kādu faktu par vēsturi, jo kā jau visām šāda tipa būvēm ir savi nozīmīgākie notikumi. Sākotnēji, tagadējās pils vietā, bija cita pils, citā arhitektūras stilā. Taču jau tālajā 1735. gadā Ernsts Johans Bīrons nopirka Rundāles īpašumu par 42 000 dālderiem. Veco pili nojauca, un tās materiālus izmantoja jaunās pils būvniecībai. Pili projektēja franču izcelsmes arhitekts Frančesko Rastrelli, bet cik lasāms viņa biogrāfijā, tad ļoti daudz laika dzīvojies pa Sanktpēterburgu, un mūža izskaņā kļuva par Pēterburgas (tam laikam izmantotais nosaukums) Mākslas akadēmijas goda locekli.
Pili būvēja četrus gadus, bet “pārsteiguma” rezultātā, 1740. gadā Krievijā notiek galma apvērsums, un Ernsts tiek apcietināts un izsūtīts. Pēc vairāk kā 20 gadiem Ernsts tiek apžēlots, viņš atgriežas dzimtenē. 1764. gadā tiek turpināti darbi pie pils būvniecības. 1770. tiek veikti pēdējie darbi.
Pils ir pils, bet aiz tās ir dārzs, ko sauc par Franču dārzu. Nav grūti uzminēt kāpēc, ja atceramies, kas bija pils arhitekts. Kā jau minēju, šodien te notiek Dārza svētki. Sabraukuši daudz cilvēki, noteikta pasākuma programma un skaista, cilvēka iekopta, vieta.
Ieejot dārzā, pirmā doma bija doties dārza ekskursijā, lai gids mums pastāsta kaut ko interesantu, kā arī tā ir iespēja uzdod jautājumus, tā teikt pirmavotam. Mūsu pirmais mēģinājums doties ekskursijā ir neveiksmīgs, jo faktiski to esam nokavējuši. Līdz nākamajai ekskursijai ir nedaudz mazāk par divām stundām. Nav steigas. Varam izbaudīt apkārti.
Info centrā redzu, ka tiek piedāvāta orientēšanās spēle, bet vaicājot, kas tā par spēli, saņemu atbildi, ka tā domāta bērniem. Ar nelielu vilšanās sajūtu, man jāpieņem fakts, ka šodien spēles nespēlēšu.
Dārza teritorijā ir neliels tirdziņš, kur var nopirkt dažādus labumus līdzņemšanai vai apēst tos uz vietas. Mani uzrunāja saldējums, ko līdzi nepaņemsi, vismaz ārpus vēdera. Dārza teritoriju faktiski var iedalīt divās lielās grupās, zaļā puse un krāsainā puse, proti, krūmāji un ziedi. Teritorija nav liela, apmaldīties nesanāks, bet paslēpes uzspēlēt varētu. Divas stundas palido ātri, un klāt mūsu gida tūre, taču prieki nav lieli. Gribētāju skaits ir liels, bet klusā gides balss un mūsu attālums līdz viņai liek padoties, un “atvienoties” no grupas. Tomēr nav tā, ka neko neuzzināju. Gidi sauca Agnese Lāce, viņa pilī strādā vienu gadu, pēc profesijas ir arhitekte. Simpātiska sieviete, bet vislabāk es atceros viņas saules formas un krāsas kaklarotu. Kā tajā brīdī, kad pametām grupu: “Ass pagrieziens pa labi, un ejam taisni!”
Pabeidzām dārza apskati ar rožu krūmu aplūkošanu. Dažas no tām jau bija manāmi sagurušas un prasījās uz nomaiņu, bet citas savukārt bija mundruma pilnas un priecēja apmeklētājus. Prātā nāk parks no Londonas (Rīdženta parks), kur arī lielā daudzumā bija rozes, tik tur visas bija mundras, bet ne tik lielā kvantitātē. Lielais cilvēku vairums bija rožu ielenkumā vai otrādi, rozes cilvēku ielenkumā, kuri vēlas uztaisīt bildes, tupus, stāvus vai slēpjoties aiz rozēm. Es, protams, neatpalieku, un arī tās fotografēju.
Laiks kustināt kājas pils muzeja virzienā, jo kā senos laikos, ja reiz ar rumaku (šoreiz dzelzs) tāds gabals nobraukts, mājās tā pat vien nebrauksi. Jāpiemin, ka pēdējie restaurācijas darbi pilī notika vien 10 gadus atpakaļ, tie tika veikti vairāk kā 30 gadus.
Par vēsturi šoreiz pietiks. Kopumā gana krāšņa pils, bet mans sākotnēji minētais neitrālisms saglabājās, jo “tās citas” pasaules pilis darījušas savu, prātā atstājot noteiktu priekšstatu, kas ir greznums. Gribētos jau teikt, ka mums kā latviešiem ar šo pili vajadzētu lepoties, bet es skatos objektīvi. Arhitekts, mākslinieki, pat podiņmeistari tika vesti no citas valsts. Taču man ir liels prieks, ka šāda pils mums ir – tā ir un paliks lielisks kultūrvēstures mantojums.
No vienas pils uz nākamo. Kaucmindes muižas pils. Vēl 15 gadus vecās fotogrāfijās pils teritorija izskatās kaut nedaudz uzturēta kārtībā, tiek veikti restaurācijas darbi, bet pašreizējais stāvoklis ir dramatisks. Detaļās par pili neieslīgsim, bet vieta izskatās laba, ja kādam būtu vēlme šo restaurēt, lai tai piešķirtu sākotnējo spozmi.
Dzelzs rumakam praktiski neatpūšoties, lecam iekšā un laižam uz nākamo pili – Bauskas pils. Saulei tuvojoties horizontam, pili ieskauj burvīga gaismu spēle, kas prātā liek sastingt domām, lai nedaudz ilgāk baudītu skatu. Ieejot pils teritorijā nedaudz pastaigājam pa pagalmu, bet palaidām garām faktu par biļetēm. Pagalmā dežurēja divas, pēc paskata dusmīgas, dāmas ar tautastērpiem. Mēģinot ieiet vienā no telpām, viena no viņām, man jautā pēc biļetes, bet es manāmi pārsteigts saku: “Ou! Biļetes, kur tās var nopirkt?” Darba laiks tuvojas izskaņai, un balss tonī jūtama zināma neapmierinātība, kā es to pats varu nezināt. Biļetes nepirkām, tālāk iekšā negājām. Es teiktu attieksmei ir nozīme, taču pēcāk paskatījos virtuālo tūri, lai būtu priekšstats, ko palaidu garām. Virtuālā tūre bija pliekana, bet dāma tautastērpā uz jautājumu, ko es iekšā redzēšu vien negribīgi atbildēja, ka citi kaut ko jau tur ir redzējuši. Mēs priecīgi devāmies tālāk, nelielā apgaitā ārpus pils teritorijas.
Aiz pils atrodas estrāde, kas bez apmeklētājiem un papildus aprīkojuma izskatās diezgan maza. Vēl tiek veikti pēdējie dienas soļi, lai aizietu līdz Lielupei. Pils teritoriju, tai skaitā estrādi, ieskauj divas upes, Mūsa un Mēleme, tām saplūstot kopā sākas jauna upe Lielupe. Nezinu vēsturisko izcelsmi, bet pieņemu, ka abas saplūstošās upes ir līdzīga izmēra, proti, raksturojuma, un tāpēc tiek izmantots jauns nosaukums.
Diena vēl nav beigusies, bet laiks likt punktu dienas izbrauciena pierakstiem!