Skip to content

Malaga, Tarifa, Gibraltārs, Ronda, Granda un citas vietas Spānijā

Pavasaris ir tas gadalaiks, kad arī Latvijā ir silts un saule patīkami silda. Tomēr ne visas dienas, un lielākā daļa naktis ir vēsas un vēl ir vēlme uz mirkli aizlidot citur. Tur, kur ir siltāks vai pat karsts. Tā iesācies jauns ceļojums, ar vēlmi… Šī ceļojuma ievadā jāmin pirmās dienas pirms paša lidojuma. Bez-režīma dienas un naktis, kur tiek veikti maģistra darba rakstīšanas finiša spurti. Nakts ar dienu savijas vienā veselumā, nesaprotot kurā brīdī galva no spilvena atraujas, vai kurā brīdī uz tā liekas. Tāds saspringti relaksējošs maija iesākums. Saspringums darbs rakstīšanā, bet relaksācija domās, ka vēl tikai dažas dienas un es jau būšu augstu gaisā. Vietā, kur nekad nav apmācies, nekad nelīst, proti, vienmēr ir vislabākais laiks. Kas gan var būt vēl patīkamāk?

Tomēr visu tuvāko dienu piedzīvojumu iesāk iepriekš minētie fakti ar visai ilgstošu lidojumu. Ceļa karte rāda Rīga – Malaga. Lidojums ir ilgs. Te nu es esmu. Sēžu lidmašīna, lidoju jau divas stundas un priekšā vēl tik pat. Gribētos pagulēt, gribētos paēst un gribētos visādi citādi remdēt manu sajūtu, ka vienkārši gribu. Vienmēr šādi jūtos, kad īsti neesmu gulējis. Un šajā reizē tās pat bija vairākas dienas. Pēdējo 48 stundu laikā sanācis pagulēt maksimums 5 stundas. Es teiktu labām noskaņojumam ar to pietiek, jo esmu ceļa un mani gaida vēl neredzētas vietas, cilvēki un piedzīvojumi. “Hola! España!”

Ceļojuma sākumā īsti nenojautu, ka tā beigās būs nostaigāti aptuveni 100 kilometri. Liekas, ka tas nav daudz, bet iešanai veltītas tikai 4 dienas pa ļoti kalnainiem apvidiem. Kājas noteikti nav pieradušas pie šādiem pārgājieniem un turpmākie rīti būs stīvuma un noguruma pazīmju pilni. Tomēr tas viss ir sīkums, kas tiek aizslaucīts ar acu atvēršanu un dušu. Par visu pēc kārtas.

– Skats uz Malagu no krasta

Ierodoties Malagā, pirmā neskaidrība ir par to kā tikt ārā no lidostas, lai nokļūtu uz automašīnas īres norādīto vietu attēlos. Nedaudz neskaidras instrukcijas, vairāki jautājumi cilvēkiem un problēma ir atrisināta. Ārā pie lidostas mūs sagaida sieviete ar automašīnas īres kompānijas zīmi, un tā ir pazīme, ka esam pareizā vietā. Šajā ceļojumā dodamies trijatā, un nolēmām pirmās dienas izmantot īres automašīnu, jo mūsdienu cilvēks taču pieradis pie komforta un ņemties ar sabiedrisko transportu svešā valstī nav tā kvēlākā vēlme. Pasteidzieties notikumiem pa priekšu, sabiedriskais transports tiks izmantots, jo tas ir ērti izmantojams un nesagādā nekādas grūtības to izmantot. Tālāk no mūsu savākšanas punkta ārpus lidostas tiek ievilkti pirmie elpas vilcieni ar vietējo gaisu un pa īstam jau sajusta vasaras smarža. Aptuveni 15 minūšu laikā esam nogādāti automašīnas īres stacijā, un varam nokārtot formalitātes, lai sēstos bembī un mestu slīpi uz Malagas ielām. Diemžēl jaudas mašīnai nebija pietiekami, lai es teiktu, ka ir labi. Tas ir maznozīmīgi, jo tāds nav tās mašīnas mērķis, un ir mans pieradums ar automašīnu Latvijā. Automašīnu īres kompānijas ir daudz, mēs izvēlējāmies malagacar.com, ko mums rekomendēja jau tie paziņas, kuri te jau bijuši. Pakalpojuma serviss bija vienkāršs, ērts un ātrs. Izvēloties mašīnu var ņemt divus plānus, parasto, kur ir kilometru ierobežojumi un pilno paku, kur brauc cik gribi, galvenais lej savam dzelzs rumakam dzeramo un tas lidos. Kalnos patēriņš svārstās no 2 līdz 18 litriem uz 100 kilometriem. Nav grūti uzminēt kāpēc. Pret un no kalna ceļi.

– Īres automašīna

Malaga nav liela pilsēta un skatoties kartē tā ir sadalīta divās daļās. Pa vidu ir tāds kā parks, kur var pastaigāt. Par to vēlāk. Ar saņemto mašīnu dodamies uz mūsu viesnīcu, kur nomest mantas un iet apskatīt pilsētu. 15 minūšu brauciens un esam pie viesnīcas. Mums ir laiks, lai iečekotos, tāpēc apēdam pa sviestmaizei un izdzeram pa vienam vietējā ražojuma aliņam. Pie vainas laikam siltais laiks un tukšais vēders, bet pēc viena alus jūtos iereibis vēl vismaz vienu turpmāko stundu. Pēc uzēšanas dodamies īstā pastaigā līdz jūrai, jo mūsu hotelis ir aptuveni 200 metru attālumā no krasta. Ūdens pavēss, bet apkārt burvīgs skats. Silts, tālumā lietus un kalni. Pludmales smiltīs gan nav kā Latvijā. Pie mums Latvijā tas noteikti ir skaistākās, gaišākas un vienkārši labākās. Kā jau mājās. Šobrīd šajā reģionā vēl nav sākusies tūristu sezona un pludmales ir tukšas, taču pilsētu centros cilvēki ir daudz un vakaros galdiņi lūzt no ēdieniem un dzērieniem. Kāda nu kuram vēlme ēst un dzert, protams. Pēc nelielās pastaigas dodamies iečekoties, kur mūs sagaida draudzīgais Marko, kurš man atgādina manu spāņu valodas pasniedzēju Latvijā. Gluži kā Alberto, nedaudz apaļīgs, smaidīgs un ļoti draudzīgs. Pāris minūtes sarunu, un instrukcijas kā tikt numuriņā arī naktī. Varam doties nolikt mantas. Mūsu apmešanās vieta ir hotelis, kam ir tikai divas zvaigznes, ko konstatējām jau ejot uz numuriņu, jo rezervējot numuriņu tas nebija svarīgi un pat nepievērsām uzmanību. Numuriņa galvenā funkcija bija gultas un vieta, kur nolikt mantas un nomazgāties. Tieši šo funkciju numuriņš pildīja, jo tam bija tikai viens logs, tas pats uz iekšpagalmu. Nekāda skata, bet nevienu dienu tam nebija vajadzības, jo mēs jau agri no rīta devāmies ieplānotajos maršrutos. Kad mantas noliktas, tālāk var doties uz pirmajiem apskates punktiem, kas jau iepriekš atzīmēti kartē. Atliek tikai iet un kustināt kājas.

Pirmā apskates vietā ir parks “Parque de la Batería”, kas attiecīgā diennakts laikā bildēs izskatās ļoti labi, fonā jūra un parkā ir tornis, kas skaisti izgaismots. Protams gaismas mēs neredzējām, jo apmeklējums ir pa dienu. Pats parks ir cilvēku piepildītāks sezonas laikā, jo šobrīd tur paredzētās ūdenstilpnes ir tukšas. Parks atrodas krietni virs jūras līmeņa, kaut arī līdz krastam nav tālu. Pa ceļam no viesnīcas līdz parkam ejam gar jūras krastu un apskatam skaistos skatus uz kontinenta pusi un pirmās puskailās saules ķērājas.

Bildes pa ceļam uz parku, un pats parks.

– Salvadora Dalī sieva un mūza Gala

Tālāk sākas ļoti garš ceļš uz pilsētas centru, kā jau iepriekš minēju pilsēta no putna lidojuma ir divās daļās, ja skatās daļas, kas atrodas tuvāk jūrai. Pirmajā dienā kopā nosoļojām tuvu 30 kilometriem. Šis bija neplānoti, bet izzinoši. Līdz minēto divu daļu atdalošajam parkam tiek apskatīta apkārtnē, un knipsētas visas neredzētās puķes un augi, kas zied, ar ko varētu veselu galeriju uztaisīt.

– Pa ceļam uz centru ir parciņš, kur redzams bullis ar sievieti un koki, kam apkārt soliņi ar šādām zīmēm. Nav visas valstis, bet Latvija ir.

Līdz centra daļai ar kājām nav ērtu ceļu, nākas iet gar ceļa malu dažus kilometrus. Esot tuvumā parkam, ko īsti par parku nemaz negribas saukt, ir klāt jauni ziedi un zaļie putni, ko grūti pamanīt zālē. No parka ir labs skats uz pilsētas centra pusi. Neparasts tilts, kura neparastumu visticamāk caur bildēm nevarēs izjust.

– Ja neieskatās, tad šos pat zālē nevar pamanīt

– Lūk viļņotais tilts

Aiz muguras jau daudz kilometri un beidzot esam pilsētas centrā daļā. Ejam gar krasta līniju vērojam apkārtni. Ik pa brīdim paskrien garām skrējēji. Pludmale ir diezgan tukša, bet sporta aktivitātes ir ik pa 100 metriem.

– Ir pat laukums, kur spēlēt Harija Potera spēles

Esot centrā, kā pirmo apmeklējuma vietu izvēlamies Ilūziju muzeju. Uz citiem vairs nevar paspēt, jo pārsvarā visi muzeji strādā no 10:00 līdz 18:00. Ilūziju muzejā tehniski esam pēc jaunu apmeklētāju laišanas laikā, bet sarunājam, ka mūs tas apmierina, ka būs mazāks laiks apmeklējumam. Muzejs mazs, tas ātri tiek apskatīts.

– Nezvēra savaldīšana
– Kad satiec pazīstamas sejas

Apskatam vēl vairākus objektus, kas pievilina tūristus. Telpu iekšējie apmeklējumi vairs nav pieejami un saule jau sāk meklēt vietu, kur visskaistāk norietēt.

– Visas ielas regulāri mazgā, tāpēc tās vakar saulē šādi spīd
– Inkarnācijas katedrāle (Catedral de la Encarnación)

Mēs nolemjam uzēst. Izvēle ir par vietējo vīnu un ēdienu, ko sauc Tapas. Vietējais vīns kā vīns, starp mums iespējams nav vīnu pazinēji un baudītāji. Runājot par Tapām. Tas ir garšīgas, bet jāēd tās, kas ir ar neparastākajiem pildījumiem. Piemēram, klasiska laša Tapa nebūs nekas īpašs. Laiks doties uz hoteli. Pirms atrast taksi, mēs ieejam vietējā veikalā, lai uzpildītos nākamajai dienai un rītam. Uzkodas un ūdens. Malagā aktīvi darbojas Bolt-s, bet neskaidra bija papildus prasība lietotnē aizpildīt papildus vietējo ID, kas mums protams nav. Šis bija iemesls kāpēc dienas sākumā no hoteļa daļas izlēmām doties ar kājām uz centru. Centrā taksi atrast ir viegli. Dubultā pārbaude internetā par cenām. Viss atbilst un taksists turas maršrutā. Vēlāk gan es izlemju vēlreiz pabakstīt Bolt lietotni un ievadu tikai personas kodu un pārējo izlaižu. Izrādās, ka ar to pietiek. Un varu lietot lietotni kā Latvijā. Bolt taksisti daudz un pieejami. Turpmākajās dienās tas noderēs. Esam atgriezušies hotelī, laiks doties pagulēt, jo nākamajā dienā paredzēts garš ceļš ar īres automašīnu.

Miegs labs un jaunā diena pienāk nemanot. Ceļamies stundu vēlāk, kā plānojām, bet steigai nav pamata. Pirmajā dienā es neesmu pie stūres un var izmantot laiku pagulēšanai.

– Draudīgie laikapstākļi brīdi pirms ierašanās Tarifā

Mūsu pirmais galamērķis ir kontinenta tālākais punkts jeb Tarifa. Neliela pilsētiņa, kas vēsturiski bijis stratēģiski svarīgs punkts. Pilsētas galā ir forts, kas nav pieejams apmeklētājiem, vieta kur satiekas okeāns ar jūru. Rīta laikapstākļi mūs nelutina. Nākas meklēt vietējo veikalu, lai tiktu pie kaut kādiem lietus aizsargājošiem materiāliem. Tuvumā ir saimniecības preču veikals un tiek nopirkts lielisks pončo. Lielāko lietu nogaidām vietējā kafejnīcā, ar kafiju un maizīti, kas ir vienkārši pārgriezta bulciņa ar gaļas un siera šķēli. Lietus mitējies, iekšā siltums. Uzvelkam pončo un dodamies iekarot fortu. Neskatoties uz laikapstākļiem, viss redzamais ir lielisks. Vēl neredzam Āfriku (Maroku), jo attālums ir aptuveni 10 kilometri, bet mēs to redzēsim vēlāk, jo laiks noskaidrosies. Amizanta situācija sanāk uz pārbrauktuves starp kontinentu un forta salu, nākot atpakaļ mums priekšā apstājas policijas mašīna un policists paprasta nofotografēt viņu ar zīmēm, kas norāda kurā pusē ir okeāns un jūrā. Mēs sākumā nodomājam, ka viņš ar mums grib nofotografēties. Apstājamies blakus un fotografējamies, pēc tam viņu vienu pašu. Vēl prātā nāk ūdenszāļu smaka. Īstā brīdī bija dziļa ieelpa un smakas saasinājums. Sajūta, ka izvemšos, bet viss beidzas labi un neapvemjos. Blakus ir osta, un veicam pastaigu pa molu. Pastaigas laikā laiks sāk noskaidroties, starp mākoņiem izlaužas pirmie saules stari.

– Skats no mola (jūras puse)
– Mols no krasta puses. Mols atrodas jūras daļā

Jau saulainā gaisotnē apskatam krastā esošo pili, to kas no tās palicis. Tālumā redzami negaisa mākoņi, ko arī solīja laika prognozes. Iespējams tie tuvojas Tarifai, bet mēs jau meklējam ceļu uz mašīnu, lai dotos uz nākamo pilsētu.

– Tarifas pils tūristu ieeja (Castle of Guzman El Bueno)
– Skats no pils augšas (Tarifu steidzīgi pamet tumšie mākoņi un laiks kļūst saulains)

Var teikt pat plašāk, uz nākamo valsti jeb Gibraltāru, kas ir Lielbritānijas pārvaldījumā. Nonākot līdz mašīnai, laiks jau kļuvis pavisam saulains, pat karsts. Braucam uz Gibraltāru un noliekam mašīnu stāvvietā Spānijas pusē. Ar kājām dodamies iekšā. Dubultā pasu kontrole un esam iekšā. Mantas te nepārbauda, vismaz kājāmgājējiem. Pirms doties atlikušās dienas garajā pārgājiena pa kalna ceļiem, ieejam veikalā un iepērkam nepieciešamo. Interesants skats ir luksofors, kas kontrolē gājēju un automašīnu plūsmu pāri lidlaukam. Pēc veikala apmeklējuma un lidlaukā šķērsošanas piesēžam, lai uzkostu.

– Priekšā minētais Gibraltāra lidostas skrejceļš

Esam gatavi doties un raitā solī izejam cauri galvenajai tūristu ielai, kur var apskatīt dažus objektus, bet mēs uz to daudz neakcentējamies šīsdienas gājienā. Galvenās ielas galā ieejam Gibraltāra nacionālajā muzejā. Pāris interesants ekspozīcijas un vēsturiski fakti par apvidu un muzejs apskatīts.

– Viena no statujām uz galvenās ielas (Main street), šis mums bija orientieris, kur jānogriežas pa labi uz muzeju

Varam doties uz vagoniņu, kas mūs uzvedīs kalnā (klintī), jo tas ir interesantākais apskates objekts Gibraltārā, ka arī no kalna ir burvīgs skats. Gibraltāra sākuma daļa nav liela un ātri esam nonākuši pie vagoniņa pacelšanās sākumpunktā. Braucam augšā un sajūsmināti vērojam apkārtni.

– Skats no vagoniņa

Kalna galā mūs sagaida mērkaķi, kuri te ir dabīgie iemītnieki un tos te baro tūristi ar augļiem. Ir brīdinājuma zīmes, kā viņi var palikt agresīvi, ka arī veikli ver vaļā somas un zog lietas. Mums iesaka mugursomas turēt priekšpusē. Kalna ekspedīcija ir sākusies, bet mūsu plānos nav izložņāt katru ceļu un pagriezienu, taču beigās sanāks tuvu tam. Dēļ lietus bija aizvērts stiklotās grīdas objekts, kur kalna malā zem kājām var vērot iespaidīgu skatu. Pāri krūmiem un citiem šķēršļiem, mēs arī bez stiklotās grīdas izbaudām visus iespaidīgos skatus. Īstās sajūtas ar vārdiem neparakstīt, to ir jāredz savām acīm. Kājām šis maršruts ir jūtams visai ātri, jo visu laiku ejam kalnā un tad atkal lejā. Mēs burtiski izstaigājām visu Gibraltāru, pēc paša kalna pastaigas devāmies uz tālāko punktu, kur atrodas bāka.

– Šie sagaida visus atbraucējus
– Namatēvs atbild uz jautājumiem
– Vietējais gids
– Vindzoras tilts (The Windsor bride)
– Tālākais punkts Gibraltārā jeb Bāka

Šajā brīdī laiks jau ir noskaidrojies un tālumā redzamie mākoņi tā arī neatnāca, iespējams tie palika Tarifā. Iespaidīgs skats ir tālumā redzamais kalns no Marokas. Saules staru atspulgā, tas izskatās vēl iespaidīgāk. Saule atkal meklē ceļu, kur paslēpties un mēs kustinām kājas atpakaļ uz mašīnu. Pāris kilometri iešanas, lidlauka šķērsošanas un pasu pārbaude tikai britu pusē. Esam gatavi braukt uz hosteli. Bija vēlme vēl apskatīt citas vietas, bet ir jau vēls un tās nāksies atlikt citam ceļojumam. Brauciens uz hosteli veiksmīgi noslēdzies. Varam pagulēt, atpūtināt kājas un gatavoties tik pat interesantiem nākamās dienas piedzīvojumiem.

– Reālais attālums līdz kalniem Marokā (aptuveni 10 kilometri)
– Pietuvināts skats, bet bildēt to mirdzumu neizdevās noķert. Dzīvajā tas bija kaut kas fantastisks
– Aiz tiem kalniem ir Tarifa, un draudīgie mākoņi tā arī neatnāca uz Gibraltāru

Arī šī nakts palido tik ātri, kā viens mirklis. Sēžos pie stūres un pedālis grīdā, lai nokļūtu mūsu nākamajā objektā, pilsētā Ronda. Skaista pilsētiņa, no kuras paveras brīnišķīgs panorāmas skats uz tuvākajām apkaimēm. Rondas iecienītākais apskates objekts ir tilts, kas savieno abas pilsētas daļas, ko šķeļ neliela aiza. Īstenībā liela, bet dienas gaitā tik redzētas citas, kas tiešām būs milzīgas. Tiltu apskatam no visiem iespējamajiem rakursiem, gan no slinko skatupunkta, gan no aktīvo, proti, izložņājot tilta pakājē esošās takas un pat pamestas ēkas.

– Pilsētu sadalošā aiza. Bildē izskatās maza, bet tur mierīgi var ielikt deviņstāvu māju

– Tilts no pilsētas apakšas
– Tilts no cita apgaismojuma, izteiktāk var redzēt sarkanīgo toni

Vēl daži kultūras objekti un var posties uz nākamo vietu. Ir sasniegta Setenil de las Bodegas. Te atrodas mājas, kas iebūvētas klintīs. Nav ļoti iespaidīgi skati, bet ir vērts apskatīt ar savām acīm. Tur pat pie apskates objekta ieturam vietējo ēdienu virtuvi, ko kopīgi izbrāķējām, jo nevienam no mums tā nelikās apetelīga. Te vēl konstatējām faktu, ka ne visi saprot angļu valodu, bet izmantojot minimālās spāņu valodas zināšanas un zīmju valodu sasniedzam vēlamo rezultātu.

– Pa vidu ir kanāls, un abās pusēs klintīs ir iebūvētas mājas

Esam uzēduši un varam braukt uz dienas iespaidīgāko apmeklējuma vietu. Caminito del Rey ir taka, kas ved caur klintīm un sniedz elpu aizraujošus skatus. Mēs pie takas esam jau pēcpusdienā, bet paspējām uz individuālo turi, jo te pārsvarā cilvēki brauc ar tūrisma grupām. Pēdējais apmeklējums ir 16:30. Šis fakts jāņem vērā, lai tiktu ielaisti iekšā, jo teritorija nav brīvi apmeklējama jebkurā diennakts laikā. Pēc nelielām nesaprašanām, kur jāiet un kur ir takas sākums, esam visu veiksmīgi atraduši, un gatavi iet. Kopā aptuveni 7 kilometri ir pati taka, mēs vēl pirms tam nogājām kādus 4 kilometrus pa meža taku, jo mašīnu nolikām pie dambja un kafejnīcas, kur tūristi pēc takas tiek atvesti atpakaļ un var iestiprināties. Slinkajiem ir stāvvieta nedaudz tuvāk takas sākumam, un 4 kilometru meža ceļš nebūs jāiet. Taka ved gan pa garantētiem celiņiem, gan pa platformu, kas piestiprināta pie klints malas. Tieši šie skati ir tie, kas šo vietu padara tik īpašu, un tūristus piesaistošu. Gar pretējā kalna malu, paralēli takai iet vilciena sliedes. Katrs nākamais kilometrs paver jaunus skatus, vēl iespaidīgākus par iepriekšējiem. Pašā takas izskaņā ir pāreja starp klintīm, tā teikt skats no vidus uz abām pusēm. Starp kalniem un klinšaino apvidu ir upe, kas jau sākot ar dambi, bija gaiši zaļā krāsā. Tas visu kopskatu padara vēl skaistāku. Mēs savā individuālajā ceļa apdzenam dažas tūristu grupas, kas takas izskaņā bija manāmi sagurušas. Ja takas sākumā cilvēki aktīvi čaloja, tad takas beigās tie klusiņām gāja uz autobusa pieturvietu, kas veda visus takotājus atpakaļ uz sākumpunktu. Lielais autobuss knapi griezdamies visos mazajos likumos ātri vien nokļūst sākumpunktā, jeb takas ziemeļu daļā. Daudz staigāts un redzēts. Daudz bilžu, kas jūtami atkārtojas, jo katru stūri fotografējot, tie liekas sāk atkārtoties.

– Tālumā redzams dambis, vieta kur atstājām mašīnu
– Apkārt redzami skati, ko iemūžināt gribas ikkatram
– Laipni lūgti takas sākumā
– Lai saprastu izmērs atliek paskatīties uz mazajiem cilvēciņiem
– Viens no labākajiem skatiem takā, šo var drukāt uz kanvas. Lejā redzama zaļā upe, lai gan fotogrāfijā tā nav tik zaļa, kā ir dzīvajā
– Aiz stūra pa kreisi ir takas finišs
– Šī ir pretējā bilde iepriekšējajai, starp klintīm ir pāreja

Esam pie mašīnas un saprotam, ka vēl vienu apskates objektu apskatīt nespēsim. Nolemjam doties uz naktsmītni un iziet uz vietējo pludmales ēstuvi, kur nomēģināt vietējo picu un vēl dažus dzērienus. Sēžot kafejnīcā, izvēlējāmies vietu stūrī un bijām liecinieki, vēl vienam amizantam notikumam. Vienā brīdī paskatos pa logu un redzu, ka pie stūra stāv vīrietis ar saulesbriļļu kolekciju un cepuru saišķi. Zīmīgi, ka viņš stāv tumsā un aiz stūra vēro notiekošo, bet kafejnīcas sienas līdz pat zemei ir caurspīdīgas. Un tā mēs redzējām, kā viņš pazūd jūras virzienā ar visiem piederumiem. Pieļauju, ka tā bija zādzība, kas nakts aizsegā tika veiksmīgi realizēta. Apēdam savu picu, izdzeram dzērienus un devāmies gulēt uz 100 metrus attālumā esošo hoteli, jo nākamā dienā paredzēta ar ļoti agru startu. Jāceļas vēlākais 5:30. Atgriežoties no Caminito del Rey, nodevām īres mašīnu, un pienāca pirmā reize, kad izmantojām Bolt-u.

Pēdējā dienā mums paredzēts brauciens uz pilsētu Granada. Uz to mēs dodamies ar autobusu, tāpēc arī agrais celšanās rīts, jo autobusam savs grafiks. Autobusa biļetes nopirkām vēl Latvijā, visa kontrole ar kvadrātkodiem. Galvenais, lai telefons pie dzīvības. Autobusi iet regulāri, bet svarīgi vai ir ekspresis vai parastais. Ekspresis brauc aptuveni 90 minūtes, parastais gandrīz 3 stundas. Piektdienas rīts sācies ar Bolt-u, autobusu un Granadu. Zīmīgi, ka šajā reģionā viss sākās nedaudz vēlāk, lielāks cilvēku aktivitātes ir tuvāk pusdienas laikam, un pārtikas veikali ir vaļā tikai 9. Granadā no rīta ieejam veikalā, tā teikt uzpildīties ar uzkožamajiem un dzeramo karstajai dienai. Granadai iepriekš nav sagatavots apskates objektu plāns, bet Google Maps ievadot atslēgas vārdus “places of intrests” kartē var redzēt visu būtiskāko.

Pirmais objekts mūsu maršrutā ir klosteris La Cartuja. Tur arī uzzinām dažus nākamos objektus, ko vēlamies apskatīties. Klosteris viss pilnībā nav apskatāms, bet centrā ir apelsīnu dārzs un pāris telpas, ko apskatīt.

– La Cartuja makets, daļa ēkas vairs nav, bet vēsturiski tā izskatījās šādi

Dodamies tālāk. Ar minimālu maldīšanos atrodam katedrāli un vēl vienu klosteri, kas idejiski ir būvēts tā pat kā pirmais, tikai te bija nedaudz vairāk telpu, ko apskatīt.

– Otrs klosteris San Jerónimo The other monastery is San Jerónimo

Katedrāles ir ar milzīgām telpām, augstiem griestiem, bet ne tik krāšņas, kā, piemēram, pareizticīgo baznīcas Sanktpēterburgā, kur tas ir vienā zelta. Te, Granadā, katedrālēs ir apzeltītas altāra daļa, bet viss pārējais ir baltu nokrāsu.

– Granadas katedrāle (Catedral de Granada), blakus ēkā ir Granadas karaliskā kapela (Royal Chapel of Granada)

Pēc katedrāles un klosteriem, laiks doties uz Granadas obligāti apskatāmo objektu, proti, Alhambru. Alhambra ir cietoksnis kalnā, ko jau nedaudz pabojājis laika zobs un visādi iebrucēji, kā arī zemestrīce. Tūristi te ir ļoti daudz, nāk un iet. No mūra augšas paveras kārtējie burvīgie skati uz pilsētu.

– Alhambra no kalna apakšas
– Apelsīni gluži kā mūsu platuma grādos āboli
– Granada no Alhambras skatpunkta
– Alhambra no augstākā torņa. Lejā redzams vecais māju plānojums, tagad palicis tikai mazumiņš no sākotnējā
– Grandu apskauj kalni, kur pašu augstāko kalnu virsotnēs vēl ir sniegs

Pēc cietokšņa apmeklējuma mums vēl ir nedaudz laiks, lai apskatītu pilsētu. Izvēle krīt par labu zinātņu muzejam. Muzejs ir pārāk liels, lai mēs to visu spētu apskatīt, jo autobuss atpakaļ uz Malagu mums ir 20:00. Cik nu spējam tik ķeram. Palika vairākas lietas, ko gribējās apskatīt, bet tas visticamāk nākamajai apmeklējuma reizei.

– Ja viņš nepakustētos, praktiski neatšķirt no statujas. Stāvēja blakus lielajai katedrālei, kur aktīvi plosījās dāmas ar “dziedējošām” zālītēm
– Zinātņu muzejā ir mini tropu māja, kur daži dzīvnieki brīvi pārvietojas un izrāda pastiprinātu interesi par cilvēkiem
– Šim sliņķim iedeva uzēst, tad viņš iznāca cilvēkos un demonstratīvi apēda burkānu
– Levitējošie stabi
– Mazās haizivis, kas dzīvo kopā ar tik pat lielām zivīm
– Cilvēka radīti ūdens virpuļi

Raitā solī dodamies uz autoostu, lai brauktu uz Malagu. Viss rīt pēc plāna, un drīz vien esam Malagā. Vēlamies nedaudz noīsināt ceļu un pabraukāties ar Bolt-a skrejriteņiem. Braukšanas sākums nav daudzsološs, jo pirmie aprāti īsti nestrādā, kam seko vēl viens pārsteigums. Pierasts, ka Latvijā tos var nolikt jebkur, kur kartē ir zaļā zona. Savukārt te zaļā zona ir tā vieta, kur vari braukt, bet parkošanai ir speciālās vietas. Mēs protams to nezinājām, un tā bija slikta pieredze, ko sanāca atrisināt ar kartes tuvināšanu, un tajā meklējot punktus, kur tad var nolikt to skrejriteni. Punkti ar burtu P, bet ar mazu zilu rāmīti, ko nevar intuitīvi iedomāties, ka tas ir skrejriteņu novietošanas punkts. Tā nu nolikām skrejriteņus un ar taksi devāmies uz hoteli, kur pavadīt pēdējo nakti.

– Ceļs uz Malagu

Pēdējais rīts sākās viegli, jo sākās vēlāk attiecībā pret iepriekšējiem rītiem. Atbraucot uz lidostu var manīt, ka te ceļotāji ir ļoti daudz un šī ir noslogota lidosta. Ja ir lielā bagāža, tad 3 stundas ir rekomendējošs laiks pirms lidojuma. Ar rokas bagāžu vairāk par 1 stundu nav nepieciešams. Viss. Esmu lidmašīnā un rakstu pēdējās ceļojuma apraksta rindas.

Uz sazināšanos nākamajos piedzīvojumos!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *